piektdiena, 2016. gada 21. oktobris

35 lappuses

Kādu dienu ieskatījos garamantas.lv, varbūt kas interesants aplūkojams un varbūt pat paņemtu ko atšifrēšanai. Bet pavisam drīz es izgāju no šīs lapas un paņēmu rokās kādu īstu - ne virtuālu, manis atrastu šifrējamu lietu. Nelielu, glītā rokrakstā, šķiet, ar tinti rakstītu - dziesmu kladīti. Tajā ir numurētas lapas un arī dziesmām ir numuri, kas liek secināt, ka pirms man rokās esošajām dziesmām, ir vēl vairāk kā simts ierakstu vienību. Pirmais ieraksts ir ar 106. numuru un kladītes lapas numurs 151. Cik aizpildīta kladīte bijusi pēc tām, nav zināms. Man ir 35 lappuses - tā teikt - apmēram ap vidu.

Tā acīmredzot, bija neparasta diena, jo sēžot ar mazo dziesmu grāmatiņu rokā, kuru es tik ilgi esmu glabājusi un pa laikam pārskatījusi - man iešāvās prātā kāda doma, par kuras patiesumu es tomēr nekad neuzzināšu.
Stāsts.
Minētā kladīte pie manis glabājas apmēram divdesmit gadus, kad to no Vilīšu māju bēniņiem paņēmu, kad tur spēlējamies kopā ar tur dzīvot atnākušajiem jaunajiem bērniem Ilzi un Mārtiņu. Bēniņos biju tikai vienu reizi un neatceros neko citu no tā, kas tur atradās. Biju tikai dzirdējusi spilgto nostāstu par senatnē tur notikušu skrodera slepkavību viņa mazajā bēniņos izbūvētajā kambarītī - tas it kā bijis pirmais tāda veida krimāla rakstura pārkāpums Jaunpils apkārtnē.

Vilīšu mājās neilgu laiku dzīvoja mana vecāmamma. To, ka vecmammai bijušas kladītes ar dziesmām, kuras viņa ņēmusi līdzi arī kara ceļos ejot, es, vēl maza būdama - uzzināju no vecāsmammas vecākā dēla. Kā tas dažreiz interesanti ar šādām lietām iegadās, viņš bija no tiem, kas runā tikai noteiktā brīdī un kondīcijā un man ir paveicies, uzzinot šo faktu pēc tā būtības vien.

Jā, dziedāja vecāmamma visai daudz un man no bērnu dienām ne-mīļākā dziesma, pie kuras es vienmēr sāku raudāt un lūdzu nedziedāt - Tec(Tek), saulīte, tecēdama, bet tieši šo viņa dziedāja ļoti bieži.

Mana doma likās visai ticama un neticama vienlaikus. Cik tas būtu brīnišķīgi, ja atrastu vecāsmammas klades! Visdrīzāk, šo, manu kladīti nav rakstījusi viņa. To secinu pēc viņas rakstības prasmes, kuras bija visai vājas, turklāt, viņas rokraksts ir saglabājies dažās grāmatās, kurās viņa atzīmējusi sadzīves lietas un tas nav līdzīgs tam, kas redzams pierakstītajās dziesmās. Kaut gan - es nekad vairs neatmetīšu domu, ka tās varēja viņai piederēt ar cita, prasmīgāka rakstītāja roku piepildītas un nezināmā ceļā nonākušas, tur - Vilīšu mājas bēniņos.

Nolēmu rast iespēju tikt mājas bēniņos vēlreiz un man tas izdevās jau pēc dažām dienām - devos savdabīgā ekspedīcijā uz Vilīšu mājām un aprunājos arī ar tuvumā dzīvojošajiem, kas šo to zināja pastāstīt. Uzzināju gan par šīm mājām, kurās iemūrēts akmens ar 1890. gadskaitli un savulaik redzētu karti, kurā pie mājām piekļāvusies zeme gandrīz 100 ha platībā,


gan sīkāk par skroderi un viņa dzīves beigām, gan, protams - par kladi.

Izrādījās, ka kladīte varētu būt pie manis mazliet ilgāk par manis izskaitļotajiem divdesmit gadiem. Tajā laikā, kad mēs spēlējāmies šajā sētā, tās saimnieks Uldis vēl bija jauns, darboties varošs un jauniegūto, bet veco māju remontēja, atjaunoja, iekārtoja. Sarunas laikā viņš atklāja, ka šajā rudenī palikuši 20 gadi, kopš viņa dzīve pilnībā izmainījās līdz ar zaudēto spēju staigāt un kopā ar to mainījās arī māju stāsts.

Māju saimnieks un arī citi bēniņos nav bijuši ilgus gadus, jo nav bijusi tāda nepieciešamība. Tas ir lielisks rādītājs, ka tur nav lieku mantu. Ulda bažas par nekārtību un "nekas nav darīts" bija tikai pozitīvs moments, turklāt viņš teicās redzējis melnu kladi. Tas deva lielisku lādiņu meklējumiem! Bēniņos nebija nekā īpaša, tie nebija aizkrāmēti vai piegružoti. Vienkārši, veci bēniņi. Interesants likās griestu siltinājums - ar dažādiem materiāliem - izdedži, smiltis, skaidas, siens un tomātu laksti kārtās.

Kladīti es pēc vairāku stundu ilgiem meklējumiem neatradu - pat nevienu izplīsušu lapiņu. Bet esmu priecīga par citām senāku laiku liecībām. Varbūt vēl kādreiz, iztīrot šos bēniņus, siltinājumā atradīsies kas interesants un, cerams - es būšu klāt! Paldies Uldim par uzņemšanu!

Tas liekas patiesi jauki un vērtīgi, ja 12-13 gadu vecumā cilvēkam interesē lietas, pie kurām var atgriezties pēc daudziem gadiem un tās izceļot gaismā, atklājas tik daudz nozīmīgu detaļu un sev - dažādu atmiņu, faktu un pārdomu. Man lepnums pašai par sevi - toreizējo izvēli paķert to sadzeltējušo lapu kopu.

Patreiz šifrēju kladītes tekstu un dažās zināmās dziesmās atrodu citus vārdus un katrs no tādiem atklājumiem liekas kā piedzīvojums.

Par pārējām lietām, kuras atradu un apkārtnes vēstures notikumiem, kurus uzzināju no šīs savdabīgās eksedīcijas - stāstīšu citā reizē.

1 komentārs:

  1. ... un Tu vari iedomāties, cik bieži mēs dzīvē paskrienam garām tāāāādiem Notikumiem un tāāāādām lietām, kas, gluži dabiski, mums nešķiet nekas ievērības cienīgs. Un kā mēš varam priecāties par cilvēkiem, kuriem piemīt spēja saskatīt un novērtēt ... :)

    AtbildētDzēst