ceturtdiena, 2016. gada 14. jūlijs

Rāmupe ceļo. Ķemeri, Jaunpils un Pokaiņi

Pēc saullēkta sagaidīšanas Ķemeru purvā dodamies uz Ķemeriem. Šeit, pie ķirzaciņas var nobaudīt sērūdeni - tā īpašo smaržu un garšu.


Mīlestības saliņa gan zaudējusi savu spozmi, tomēr dod vietu iztēlei.


Sanatorijas greznā ēka. Patreiz ārēji šķiet krietni atjaunota, tomēr arvien klusa un tukša.


Milzīgs valriekstu koks.



Tālāk, dodoties pastaigās pa tiem vai citiem celiņiem, var nonākt īpašās, skaistās Ķemeru vietās.


Lielākajam un noteikti vecākajam ozolam šajā pļaviņā, rokās sadevušies, rāmupieši dzied dziesmu.




Tālāk mūsu ceļš ved uz Jaunpils pili un amatu māju - šeit Velga mums stāsta aužamos stāstus.


Dodamies uz Pokaiņiem, kur apkārtenes meži pilni brīnumainu akmeņu, enerģijas un arī parādību.


Viena no Pokaiņu actiņām.


Līgavas akmens.


Tēva akmens. Vairākiem akmeņiem tika pa dziesmai, jo Rāmupei allaž kāda padomā.


Lielvārdes josta slejas debesīs.

 



Te kalnā augšā, te lejā. 




 Kalnā zied raudene un čakli strādā medus vācēji.


Tik neparasti, ka mežā atrodas šie akmeņi bērumi - lielākas un mazākas čupas, grēdas. Tam noteikti bijusi sava vērā nozīme un izcelsme.






Germans ziedam pin vainagu.



Pokaiņu mežam noteikti piemīt savs noslēpums un brīnums, par kura niansēm vislabāk zina stāstīt gids. Šajā reizē baudījām dabas skaistumu, daudzās takas un noslēpumus mēģinājām ieraudzīt pašu acīm.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru