pirmdiena, 2016. gada 11. jūlijs

Kihnu. Kultūra un Rokdarbi

Kihnu ir viena no Igaunijas vairāk kā 1500 salām, septītā lielākā. Uz šo salu ierodas tūristi no visas pasaules. Kā jau noslēgtai videi, kuras vēsture, vadoties pēc arheoloģiskajiem atradumiem, mērāma jau 3000 gadu garumā,  tai ir sava īpašā dzīve, tradīcijas un smeķis.

Kopā ar Katlakalna folkloras kopu Rāmupe piedalījos Kihnu jūras svētkos. Ar līdzpaņemtajām dziesmām un dančiem uzstājāmies sestdien, bet salas dabu, kultūru un ēdienus baudījām trīs dienu garumā. 

Ieraksts par Kihnu trīs daļās - Kultūra un Rokdarbi,  Mere Pidu, Daba un Ainava.



Kihnu salas Zviedru ciemā esošā bāka.






Bākas apakšā suvenīri - piekariņi, grāmatas par Kihnu, tautastērpi, dažādas liertas ar Kihnu simboliem. Kā visur - arī šeit ir zivis; arī mājas alus.



Kihnu salas koka mājas pamatā ir sarkanā


un tumšākā vai gaišākā dzeltenā krāsā,


bet ir arī pa zaļai vai zilzaļai


un pat zilai mājiņai.


Šur tur bija redzamas dažas ēkas no Kihnu bagātības - akmeņiem.


Vienīgā dzīvokļu māja uz salas.


Kihnu kultūras māja.


Kihnu muzejs. Košie naivistu bērnu zīmējumi.


Pirmais, ko gribētos teikt, iznākot no muzeja - Tik daudz visa kā tik nelielā ēkā! Pārdomāti izvietota un moderni iekārtota ekspozīcija, gaišas telpas.

Rokdarbu stūrītis - tas, man, protams, ļoti interesēja. Patiesībā katrā muzeja telpā ir kādi goda celti, ar rokām radīti darinājumi, jo rokdarbi ir Kihnu viena no lielākajām vērtībām un lietām, kas padara šo salu tik īpašu.

Kihnu ir īpaši ar svītrainajiem sieviešu brunčiem un vīriešu adītajiem melnbaltajiem kamzoļiem.

Sievu gods ir brunči un to ir daudz. Mūsu gide Evi, kura ir dzimusi Latvijā, tomēr pēc skolas beigšanas pārcēlusies uz dzīvi Kihnu pie vecmāmiņas, stāsta, ka viņas skapī glabājas ap 40 brunču, vēl desmit vai vairāk ir atdoti dzīvei pie citām valkātājām. Daļu darinājusi pati, daļa tikusi mantota. Raibie priekšauti nēsājami tikai precētām sievām. Šķiršanās gadījumā priekšautu neklājas nesāt; to var darīt tikai no jauna apprecoties.
Kā jau noprotams, svārku daudzveidība nepieciešama sociālā statusa norādīšanai. Laikam nozīmīgākais ir tumši brunči sēru laikā. Jo tālāks ir sēru laiks, jo vairāk košu un sarkanu svītru parādās brunčos.








Izteikti sēru laika brunči, tomēr ļoti skaisti.


Senāk šī sēru laika tradīcija bijusi attiecināma arī uz bērniem, tomēr šobrīd ir daudz kas mainījies.


Meitu pūrs bijis visai prāvs - piemēram, viena pozīcija ir ap simts pāru zeķu, ko dāvina kāzās. Katram tiek vesels komplekts roku darinājumu un pirmā apdāvināmā ir vīramāte.





Puisis, kurš bildinājis meitu, ticis uzskatīts par atzītu, un ņemamu, ja iegūst meitas austu rakstainu jostu

- tas nozīmējis jāvārdu.

Rokdarbos pārsvarā dominē sarkanā krāsa. Nepajautāju gan konkrēti un tieši par tās vēsturisko lomu, tomēr muzejā pieminēja rokdarbniekiem tik zināmās madaras, no kurām iegūst sarkano krāsu un, lūk, pat īpaši sakņu iegūšanas instrumenti. 


Daudz ir pīto jostu un jostiņu - tās izmanto gan kā jostas, gan prievītes lietu un apģērba sasiešanai un, atkarībā no vajadzības, arī izmantojamās dzijas rupjums un jostu platumi ir ļoti dažādi - smalkākajām nebūt nezaudējot krāsainību un rakstu.

Šobrīd tērpu valkāšanas tradīciju pamatā saglabājušies brunči un lakatiņi.  Šie lakatiņi, kas redzami atvilknē līdzās aubēm, kuras tagad netiekot vairs valkātas, esot 150-200 eiro vērti.


Kā pastāstīja gide, patreiz audumus brunčiem bieži auž bez roku darba, kas tos padara arī pieejamākus. Ar rokām, stellēs austi brunči noteikti maksās virs 300 eiro un tos varēs atšķirt pēc divkrāsainas svītriņas - rūtiņu veidā, kas pareizi iespējama tikai ar rokām austajiem izstrādājumiem. Ar rokām adīti cimdi nebūs atrodami lētāk par 30 eiro. Audumus košajām blūzītēm jau kādu laiku iepērk no Amerikas.
Tūrisms ir galvenais kihniešu ienākums un kihnieši naudu skaita. Acīmredzot, lai peļņa būtu labāka, jāatrod tai atbilstošs ceļš - piemēram, tirdziņā tika pārdotas pītās jostiņas dzijas ar krietnu poliestera daudzumu sastāvā.

Pilnu tērpu šobrīd velk tradīciju kopēji, folkloras kopas. Citi ļaudis tērpa detaļas nesā samērā brīvi - ar jebkādiem krekliem, blūzēm, arī T-kreklu, saulesbrillēm matos, krokšiem vai sporta apaviem. Nevar īsti saprast - vai šoreiz latviešus var slavēt vai ne - jo latvietim tautastērps joprojām ir svēts un viņš vairāk piedomā pie valkāšanas stila. Tomēr - varbūt ir slavējami vilkt kaut vienu detaļu, nekā tērpa nepilnību dēļ atturēties no tā pavisam. Skatoties uz igauņiem, arī tikai šie mugurā uzvilktie brunči vien krietni parāda cilvēkos esošo patriotismu un spēku, viņu saiti ar saknēm.


Ierakstā par Kihnu jūras svētkiem minēju šābrīža ievērojamāko kihnieti - Kihnu Virvi, kuras dziesmu Mere pidu zina teju ikviens.
Cita salas personība un leģenda ir Kihnu Jenss. Neizglītots kapteinis, kurš, neskatoties uz to, ka braucis ar sliktākajiem buriniekiem - pabijis visā pasaulē. Kā stāsta leģenda - jūras skolās neskolots, bet ārkārtīgi dzīvesgudrs, ar savu dzīves skatījumu un likteni. Viņa pēdējā burinieka vārdā Rock city  - nosaukta viena no kempinga mājiņām uz salas - tajā bija apmetusies arī Rāmupe. Kihnu muzejā Jenss atrodas vēl šodien - atveidots vaskā.
Kapteiņa pīšļi pēc ilgiem svešumā pavadītiem gadiem tagad atrodas Kihnu kapsētā. Uz kapa pieminekļa redzamā grābeklītim līdzīgā zīme ir Kihnu salas īpatnība - māju, dzimtas zīme, kāda kādreiz bijusi ikvienam.



Svētdien Kihnu notika kapu svētki.  Salas iedzīvotāju reliģija ir pareizticība. Aktīvi baznīcēni esot apmēram 20-30 cilvēku, kas sastāda aptuveni 15 % no visiem kristītajiem salas iedzīvotājiem.


Kihnu rokdarbu veikaliņš - līdzās kafejnīcai un vienam no diviem veikaliem - brunči, sarkanās rokdarbu somiņas, piekariņi, cimdi, zeķes, krūzītes, māla izstrādājumi, sveces un daudz kas cits.




Cieši līdzās rokdarbu veikaliņam atrodas pārtikas un saimniecības preču veikala un krodziņa ēka ar krāsainiem bērnu zīmējumiem. - līdzīgi kā pie muzeja ēkas.



Esi sveicināta, krāsainā Kihnu sala!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru