ceturtdiena, 2016. gada 4. februāris

Celota josta

Pirms kāda gada sanāca iespēja tuvāk iepazīties ar celotām jostām. Jau skolas laikā tapa dažādas grāmatzīmes un arī pa kādai prievītei, bet nopietnāk pievērsusies konkrēti jostu aušanai kā apģērba elementam - nebija sanācis.
Atceros, ka skolas laikā kādā periodā skaitījās stilīgi, ja ir vēstuļu draugi ārzemēs un pavisam eleganti bija aizsūtīt ko sevis gatavotu. Tad nu es audu grāmatzīmes ar dažādiem vārdiem un rakstiem un meitenes sūtīja savām vēstuļu draudzenēm kā sevis darinātas dāvanas! :) 

Kādā milzīgā iedvesmas brīdī biju iedomājusies, ka varētu sev aust Lielvārdes jostu, tikai - sarkanu ar zaļu - un biju nopirkusi lielas diegu spoles. Tomēr necik tālu netiku, jo, cik atceros - jau sākumā, skaitot nepieciešamo velku daudzumu un izkārtojumu, man kļuva skaidrs, ka šis darbs ir patiešāms varens. Šobrīd, kad no šīs idejas pagājuši kādi 20 gadu un man noteikti ir daudz lielāka rokdarbu pieredze, es arvien nepieļauju domu, ka pati ko tādu varētu radīt. Jo arī aatbildība un uztvere pret šiem darinājumiem ir mainījusies. Varbūt viss vēl priekšā!?

Ap un par jostām mani no jauna ieinteresēja Velga no Jaunpils amatu mājas. Kā jau audēja ar stāžu, viņa arvien mācās ko jaunu un stāsta par to citiem. Arvien katrā ciemošanās reizē uz galda atrodas kāds jauns paraugs. Sākumā man ļoti patika pītās jostas, jo tādas biju piefiksējusi jau krietni sen - un iepatikušās ar to, ka ir citādākas. Kādā no savām vecajām mapēm atradu manis atrastus, saglabātus zīmējumus ar pīšanas variantiem.

Īpaši iecienītas pītās jostas ir Lietuvā un par to pašai bija iespēja pārliecināties vasarā esot kādā Lietuvas folkloras festivālā, kā arī lietuviešu ciemošanās reizē Katlakalnā, folkloras festivālā Rudenāji.
Šeit var aplūkot Lietuvas tradicionālo pīto jostu darināšanu
 - https://www.youtube.com/watch?v=wE0TQGf63lk.

Latvijā zinoša meistare jostu pīšanā un tai skaitā arī celošanā ir Lilija Treimanes kundze, kura vada praktiskas nodarbības par šo tēmu.

Tā es nonācu līdz celošanas idejai un vasarā amatnieku plenērā arī praktiski piesēdu pie celu jostas,


lai izmēģinātu - kā tad ir grozīt celu dēlīšus un darināt jostu šajā tehnikā. Mana pirmā praktiskā padomdevēja bija Daina Klints (Līgatnes amatu māja).

Vēlāk vācu dažādus materiālus, iegādājos pāris jostu grāmatas un tagad, janvārī ķēros arī pie praktiskās daļas. Sāku ar četriem dēlīšiem, kuros vēru Simjūda gadatirgū pirktu raibu, valriekstos krāsotu dziju -

ar domu par raibu jostiņu un mērķi saprast cik raiti notiks celošana. Nocelot padsmit centimetrus ir viens, cita lieta - nocelot 3 metrus. Sapratu ritmu, audu pievilkšanu, velku nostiepšanu un visādus citādus sīkumus un knifus, kurus man bija stāstījuši zinātāji.
Patreiz man ir deviņas jostiņas un apmēram tikpat daudzām salikti dzīpari un tās viena pēc otras gaida savu tapšanas kārtu. Laikam vairāk mani aizrāvis pats darināšanas process, kad esi cieši sasiets ar jostu, kura aug garāka un garāka.
Esmu celošanas sākumā, tomēr mani aizrauj tieši svītrainās jostas, jo arī šāda veida krāsu salikums pastāsta daudz. Mazos posmos izmēģināju spāņu un citus rakstus, jo celošana daudzās valstīs ir visai zināms rokdarbu veids. Tomēr tie mani neuzrunāja - gan reizēm sarežģītā celu grozīšana, kad katram galdiņam ir savs griezuma ritms un virziens saskaņā ar rakstu, gan gala rezultāts. Likumsakarīgi - jostas abās pusēs veidojas raksts un platajām, sarežģīti rakstainajām celainēm tas daudzreiz ir pārāk atšķirīgs no nosacītās darinājuma labās puses (labi saskatāma pušu atšķirība, piemēram, šeit). Iespējams, ka latviešu darinātās celaines var likties vienkāršas, tomēr šajā ziņā, manuprāt tās ir unikālas ar savu abpusējo skaistumu tiešā nozīmē.

Domājot par jostu attēlošanu fotogrāfijā, izvēlējos pērno zāli - jostas uz tās fona izceļas kā koši pirmie pavasara ziedi.
Meitas saliktās krāsas - šis salikums man kaut kādā ziņā ļoti patīk, tāpēc jostiņas ir vairākās variācijās.


Vācot dažādu informāciju, mani aizrāva doma par celu tiešo saistību ar senajiem amatiem - jo celošana bija aušanas pirmsākums. Ievērības cienīgi un izaicinoši mūsdienās likās tas, ka, piemēram, senajam apģērbam (ap 9.-12.gs.) tika izmantotas tikai četras krāsas - zila, sarkana, dzeltena un brūna. Tas var likties pat ļoti maz, tomēr patiesībā pat no divām krāsām ir iespējams ieveidot daudz, patiešām daudz rakstu variantu.


Šur tur klīst leģenda par izcili sliktu gaumi, liekot kopā dzeltenu un zilu krāsu. Neskatoties uz to, esmu sazīmējusi pāris desmitus rakstu variantu, izmantojot divas šīs krāsas un daži no tiem jau ir pārtapuši jostās. Gan pieklusinātos toņos


gan košos, jo ikviens no x krāsas apzīmējuma sevī ietver daudzus toņus.


Savu žurnālu krājumos atradu 1939. gada Zeltenes numuru, kurā aprakstītas trīs celaines - pēc šiem aprakstiem izveidoju zīmējumu un tapusi pirmā - četrkrāsu celu josta.


No Dundagas krāsainās dzijas, kad jānomēra vien pavedieni un jāizkārto  - rezultāts var pārsteigt!


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru