sestdiena, 2016. gada 9. janvāris

Brīnumā apstājas laiks

... Ko mēs darīsim tālāk?
- Mēs visi dosimies Ekspedīcijā, - teica Kristofers Robins, kad bija piecēlies un nopurinājis putekļus no drānām, - Paldies, Pūk!
- Iesim Ekspotīcijā? - Pūks dedzīgi jautāja, - Man liekas, ka vēl nekad tur neesmu bijis. Kur tā Ekspotīcija ir?
A.A. Milns, Vinnijs Pūks un viņa draugi

Šo stāstu ir lasījuši daudzi, jo daudzi. Par draudzēšanos, par došanos ekspotīcijā, gan visiem interesantajiem atgadījumiem turpat Simtjūdžu mežā. Un tas ir patiešām labs stāsts, jo kā gan citādi arvien tiktu izdotas lasāmas un krāsojamas, līmējamas grāmatas un veidotas filmiņas par Pūka un viņa draugu piedzīvojumiem!

Reizēm piedzīvojumi, atklājumi un brīnumi atnāk pavisam negaidot. Nu gluži kā Vinnijam Pūkam, tā šovasar notika arī ar mums, kad reiz agri no rīta gadījās nokļūt pie jūras Vidzemes pusē. Ļoti agri, patiešām agri. Tik agri, ka pat vasarā, vietā, kurā dienas laikā ir daudz atpūtnieku - bija kluss un tukšs. Visi, kas nakšņoja pie jūras, vēl gulēja kāpās savās mazajās un ne tik mazajās teltīs. Mēs, protams, viņus netraucējām, jo visdrīzāk miegs pie jūras ir gana salds un vērtīgs. Gājām gar jūras malu, līdz teltis kāpās kļuva arvien mazāk, līdz nebija vairs nemaz manāmas. Tad jau varēja izsmiet arī kādu skaļāku smieklu un izrādīt prieku par smiltīm, akmeņiem un viļņiem. 


Starp meža malu un smiltīm, gar kāpu malu bagātīgās audzēs ziedēja zvaniņi.


Pa gabalam sastopami interesanti akmeņu sanesumi. Acīmredzot, pavasaros te uz jūru plūst ūdens no sauszemes upītes vai grāvīša. Kopā ar ūdeni, no strautiņa gultnes tiek izskalotas smiltis un vasarā nu gultne ir sausa un klusa, klāta vien akmeņiem. 
Pie pašas strauta iztekas - uz akmeņiem - ir ugunskura vieta, nu gluži kā 

Uz akmeņa malku cirtu, 
Strautā kūru uguntiņu.
Lai sildāsi tie ļautiņi, 
Kas man labu nevēlēja.

Iespējams, ka tieši šīs dziesmas pants bija tas, kas mums atvēra acis, pateica priekšā, ka šeit ir kas īpašs un tad mēs devāmies iekšā! - pa strautiņa gultni uz augšu. 
Jau pie pašām kāpām, kur sākas koki un krūmi, mums priekšā pletās dzīva, zaļa siena, bet mēs atradām vietu, pa kuru zaur zariem var iespraukties mežā un jau pēc pieciem soļiem aizrāvās elpa! 
Saule bija nesen uzaususi un caur zariem spīdēja brīnumaina gaisma. Šķita, ka mēs esam citā pasaulē, turklāt - tā likās ne tikai bērniem, bet arī man. It kā mēs būtu atraduši tos mūžam meklētos laika vārtus. Kāds no mums iesaucās - Tā būs ekspotīcija!

Strauta gultne sākumā ir plata - arī akmeņi un sanestie koki šeit ir pamatīgi.


Mūsu sausā ūdens taka gāja augšā - lejā un meta līku ločus, 


vējš šalkoja kokos, ikkatrs gludais un šķautnainais akmens mūs uzrunāja. Teju neviena dzīva dvēsele cilvēka izskatā šeit nebūtu bijusi! 

Pār strautiņu vietām pa pārkritušam kokam un tam pāri līkumainu ceļu tekalē melnas skudriņas. 


Kāda iet tukšā, kāda nes brūnu vai baltu krikumu. 


Koku saknes saaugušas krustu škērsu - ārā no zemes un atkal atpakaļ, jo - lai arī jūra tik tuvu, zemes mitrums te nav tik viegli aizsniedzams. 
Lielākām saknēm var pat izlīst cauri un tās glabā sevī arī dažādas cilvēku lietas - dažas ir tikai aizķērušās, dažas jau ilgāku laiku kā nokļuvušas ciešos apskāvienos uz visu mūžu. 


Redzam nelielus pludus un tīklu gabalus. Mēs iztēlojamies, ka varbūt sen kāds bārdains zvejnieks to ievilcis jūrā un gaidījis lielo lomu. Ir arī citas lietas - kāds zābaks, pudeles, striķa gals. 

Tā mēs ejam un brīnamies,



līdz strautiņš kļūst šaurāks 


un šaurāks, tad griežamies atpakaļ. Strautiņa gultne ir visai dziļa un kopumā ņemot visai plata, tomēr tik daudz ūdeņu, lai tā visa būtu pilna, šeit noteikti nav tecējis ļoti, ļoti sen. 

Netālu no pirmā strautiņa ir vēl cits. Izpētījām arī to, un kaut gan tie atrodas salīdzinoši netālu viens no otra, katrs ir citādāks. 



Kad uzkāpjam augšā pie otrā strautiņa - ārā no gultnes - uzduramies milzīgam osim,


 bet netālu no tā ir pāris gigantiski akmeņi un viena īstena Velna gulta! 


Kad izejam no šī burvju meža, mums uzpūš jūras vējš un kāpās ir tik gaiši un silti! 

Un nez no kurienes pludmalē ir cilvēki; daži no tiem rīta pastaigā jau nonākuši arī līdz mūsu klusajam galam? 

Viņi nemaz nenojauš, ka mēs tikko iznācām no brīnuma! Brīnuma, kurā ieejot, apstājas laiks.

1 komentārs: