otrdiena, 2015. gada 8. decembris

Vistas mūsmājās. Un Fricis.

Šajā gadā bijušas īpaši daudzas pārmaiņas, eksperimenti, mācības, ieguvumi un pārbaudījumi. Un daudzas interesantas lietas, par kurām vēl neesmu pastāstījusi. Viena no tādām lietām, kuru gribētu pieminēt - vistu un cāļu būšana mūsmājās, jo ap šiem kustoņiem šajā gadā bijis daudz notikumu.

Pavasaris lēni, tomēr atnāca un vistas, kas ziemas laiku pavadīja pie vecākiem - siltākā vietā kā mūsmāju vistu būdiņa - atceļoja atpakaļ un mēs atkal uzņēmāmies ikdienas rūpes un priekus ar barošanu, olu vākšanu un vistu saimes vērošanu. 

Pirmais pastāsts - par lapsu.
Bija aprīlis un viss ritēja savu gaitu. Kādu pusdienu darbistabā runāju pa telefonu. Beidzu sarunu, fonā skanēja radio. Bet vēl kaut kāds troksnis - kad kāds ķērc un brēc. Gāju skatīt pie loga, no kurienes redzamas vistas un sastingu - būrī caur sietu ielauzusies lapsa, vairākas vistas guļ bez dzīvības un pārdabiskā skaņa nāk no gaiļa, kurš vēl nav ticis lapsas nagos un, stūrī ierāvies, sauc pēc palīdzības. 
Gailis bija vienīgais, kas šai cīņā izdzīvoja. Lielas cerības nelolojām, jo brūces bija tiešām dziļas. Skatoties uz šo bildi, 


joprojām domāju, ka arī gaiļa pašcieņa tika pamatīgi iedragāta...

Pēc apmēram nedēļas, tikai tupot uz laktas, neēdot un neiznākot no nakts būdas, un pilnīgi droši var apgalvot - pārdomājot un pārdzīvojot notikušo - viņš pamazām atguvās. Vistu bariņu pēc dažām dienām atjaunojām ar jaunām iemītniecēm un arī gailis pamazām atsāka savus saimnieka pienākumus - pirmais iznākt no "guļamistabas", stāvēt uz vakti, kad ēd vistas, atrast labāku kumosu un piedāvāt to vistām. ieviest kārtību, ja sievas kļūst neklausīgas un gausīgas pie ēdiena trauka.

Bet pēc nedēļas notika vēl kas - atnāca vēl viena lapsa. Nezinu, vai tās šeit ir tik izbadējušās...? - Bet ar zobiem izplēsa caurumu sietā un, pašai iekšā netiekot, bija saķērusi vienu no jaunajām vistiņām, tai pilnībā nokožot visu spārnu līdz pat krūtīm. Šī vistiņa, neskatoties uz lielo traumu, neizrādīja nekādas pazīmes, ka kaut kas slikts būtu noticis, jo brūce bija (ja tā var teikt, ņemot vērā apstākļus) labā vietā  - tieši locītavā - un ātri sadzija. Būri uzlabojām atkal - šoreiz patiešām pamatīgi. Lapsas vairs nav nākušas, kaut apkārt klejo.

Otrais pastāsts - par Frici.
Vēl ziemā un agrā pavasarī, izlasījusi un bildēs apskatījusi blāķiem vien informācijas par mājas inkubatoriem, nolēmu izmēģināt cāļu perēšanu. Izdomāju, nobriedu. Izveidoju inkubatoru, sameklēju, kur iegūšu olas perēšanai.


Ieguldījumi minimāli - kaste, siltinājums, trauks ūdenim, lampa, termometrs un apaugļotas olas. 

Process - atbildīgs, ar pamatīgu režīmu. Meitenēm process šķita jo īpaši aizraujošs un jau pēc dažām dienām tika jautāts - kad tad būs cāļi? Bet viss jau nenotiek tik ātri - kopā skaitījām šī trīs brīnumu pilnās nedēļas. 
Kārtības labad, katru olu iezīmējām, dažas tika pie sejas - 


gluži kā multenītē Ledus laikmets, kad Sids nēsājās ar dinozauriņu olām. :) Iezīmēšana arī palīdzēja olu grozīšanā, kas ir svarīgi, lai olā esošais aizmetnis labi attistītos.

Jo vairāk cilvēku uzzināja par mūsu ieceri, jo vairāk zvanu saņēmām, procesam virzoties uz iznākumu. Tiešām kā grūtniecība - kad būs, vai jau ir, kad tad būs?!


Olu gaismošana, sildīšana vajadzīgajā temperatūrā, grozīšana un mitrināšana trīs nedēļu garumā. 


Izdevās un neizdevās. 

Kopā no visām - gandrīz 30 olām - izšķīlās divi cāļi, no kuriem viens izdzīvoja. Bēdīgākais šajā stāstā bija tas, ka tikai 3 olas bija neapaugļotas (pēc atzīmēm - visas mūsmāju), pārējās cālīši bija  pilnībā attīstījušies, bet dzīvība pārtrūkusi tieši dienās, kad vajadzēja notikt šķilšanās procesam. Secinājumi - iespējams, dēļ mitrināšanas pēdējās dienās, par kuras nozīmību šajā periodā bija daudz uzsvērts, bet varbūt tās tomēr bija par daudz un tā atdzesēja olas līdz kritiskai robežai. 

Tā mūsmājās nonāca Fricis. Tikko ieraudzījis pasauli.


Jau apžuvis un žiperīgs.


Dažas dienas vecs, bezgala pūkains un iekarojis visu sirdis.

Viņam tik ļoti patika fotoaparāts! Bet no desmitu desmitiem nevienu prātīgu bildi neieguvu, jo cālis pārvietojās teju gaismas ātrumā. Es nespēju iedomāties  - KĀ top skaistās Lieldienu kartiņas ar cālīšiem!?!


Tā kā mazais Fricis bija vienīgais jaunais putns, ilgāku laiku to nevarēja laist kopā ar lielajām vistām - izveidoju tam īpašu kasti, novietoju pie loga. Tā viņš vareni ēda, sildījās, skatījās caur logu vistas ārpusē, naktī čiepstēja, ja to neapsedza ar vilnas drāniņu. Pēc pāris dienām meita izdomāja cālim kastē ielikt nelielu mīksto mantiņu - kompānijai, tā teikt. Tas palīdzēja! Kad cālis gulēja, piespiedās mantiņai. 

Fricim bija vientuļi - kā viņš sauca, kad neviens nebija klāt! - Un kāda līksma čiepstēšana un dziesma izskanēja, kad ar to darbojās! Pa laikam izlaidām to istabā izskriet līkumu, jo cik tad vienā kastē var sēdēt? Tad cālis rādīja trikus un staigāja pakaļ kā šunelis. Ja ilgāku laiku nepārvietojās - piemēram, virtuvē kaut ko grieza - cālis uzsēdās uz kājas un tupēja. Un runājās.


Dienas gāja, cālis auga un tuvojās siltāks laiks. Sākām domāt par Friča pievienošanu pie lielajām vistām - sākumā likām to sieta būrītī kopā ar pārējām vistām - lai ikdienā būtu kopā un "saostītos". Pamazām izlaidām kopējā būrī - pa reizei Fricis dabūja pa mici, tomēr ātri vien iejutās un darbojās līdz ar citiem putniem. Kā jau pieradis pie cilvēkiem un - īpaši - bērniem, bieži tika ņemts uz siltumnīcu un dārzu, lai kopā ravētu. 


 Šobrīd Fricis ir mūsu lielākā vista (jā, joprojām vārdā Fricis), 


kas no melnas ir kļuvusi melni rūsgana. Vistas balss ir visai rupja un reizēm vēl rodas šaubas par vistas dzimumu, bet - izdēj pa olai un sēdēja kastītē jau mazs būdams - blakus teju ikvienai dējējai. Ik dienas Fricis vistu būrī ilgāku laiku pavada stāvot uz kastes - lai vēl labāk visus var pārredzēt un pamanīt vai kāds nenāk uz būra pusi un tad varbūt varēs tikt ārā pastaigāt -



tur, kur citas vistas netiks, jo Fricis taču ir īpašais, priviliģētais putns!

4 komentāri:

  1. Jā, interesanta pieredze jums :) - bet kāpēc viņi 'jāinkubatorē' gaismā? Zem vistas, kur viņi dabiski attīstās, taču ir tumšs... Jā, man liekas, viņiem vajadzēja tomēr to dzīvo perētāju-vistu, mammīti? Negribēja neviena perēt, tapēc šitādus eksperimentus taisījāt?

    AtbildētDzēst
  2. Inkubatoru vistām, kādas ir arī mums, ir ļoti neizteikts perēšanas instinkts.

    Kāpēc gaisma? - Man domāt, jo vista jūt visu šo procesu, bet cilvēkam tas viss jāredz un gaismas avots arī kā siltuma devējs. Tāda tā funkcija.

    AtbildētDzēst
  3. Kolosāls Fricis. Vista īpašā.

    AtbildētDzēst