trešdiena, 2015. gada 30. decembris

Izdosies!

Kāds gads atkal ir aizritējis.

Darbīgs. Brīžam pusskriešus, lai paspētu, bet kluss - blogojot. Mapē 32 melnraksti..., kuri vēl nav gatavi dzimt pa īstam un nesteidzas tikt pabeigti. Jo tik daudz kas notiek!!! 

Izveidotas jaunas lietas - gan rotaļlietu tēli, gan interjera un pieaugušo lietošanai domāti priekšmeti - kā šie dažādu formu, dizainu un krāsu smaržu un adatu spilventiņi.



Tapuši vairāki viena eksemplāra darbi, kā, piemēram, šis koka zivs pulkstenis.



Ar dažām jaunām un citām zināmām, iepazītām lietām iziets ārpus ierastā aprites rāmja.

Šajā gadā, filosofiski izsakoties - ne reizi vien mani izmeta no siltas istabas un arī pašai sevi nācās stingri paņemt aiz skausta un izlikt stiprā, aukstā lietū. Tas biedē un dzen izmisumā, bet, atverot acis - parāda jaunus ceļus, no kuriem daži ir plati un viegli ejami kopā ar satiktajiem ceļabiedriem.

Man jauna pieredze - parādīt citiem kādu no prasmēm - sākumā meitas draudzenēm, tad pa kādam pieaugušajam, un dažas reizes arī lielākam cilvēku skaitam. Tā, piemēram, Dobeles amatnieku plenērā, kad nebija zināms cik, kādi un kādu vēlmju vadīti atnāks interesenti uz zīmogu darbnīcu. Bet bija jauki un kā allaž - pārsteidz bērni - bez maskas, ar savu tiešumu, jautājumiem, zinātkāri. Pilnīgi atvērtu sirdi un laba vēlējumiem!

Manā radošajā dzīvē ienākusi folklora. Nez kā no regulāra skatītāja ar pāris gadu stāžu nokļuvu Katlakalna folkloras kopas Rāmupe sastāvā?! - Tai katras brīvdienas ir kurp doties, ko satikt, ko redzēt. Eju ne tikai dziedāt senas dziesmas, bet, izrādās - varu arī pabungot. Novembrī pie manis nonāca kokle.

Un atkal kāda stunda diennaktī atvēlēta kustībai, skaņai, jaunam darbam.

Folklora atnesusi arī jaunas vēsmas manis darinātajos darbos, jo tā nav tikai dziedāšana un senas rotaļas, mīklas un teikas. Tie ir ikdienā lietojami priekšmeti mājā un uz lauka. Brunči, lakati, zeķes, cimdi un citi apģērba gabali un apavi - ikdienas un goda. Tie ir materiāli, tie ir raksti un zīmes.

Šeit - Austras koks uz mēļām krūzēm.


Šīs pašu darinātās lietas mani ir patikušas, cik vien sevi atceros, tomēr nu man ir tā laime gādāt visas šīs lietas savā pūrā. Turklāt, ne tikai gādāt, bet arī regulāri uzvilkt un parādīt citiem.

Braucot padziedāt un kopā pabūt ar citām folkloras kopām un interesentiem, pabūts dažādās vietās, kurās gan satiku līdzīgi domājošus un darbīgus cilvēkus, gan redzēju dažādas lietas, kuras citādi nebūtu nonākušas manā redzeslokā. Esmu atklājusi arī nezināmas lietas - piemēram, daudzveidīgus lūku, tāšu, auklu un ādas apavus, kādus gatavojuši un valkājuši mūsu senči.

Atliek vien apstiprināt domu, ka mēs esam kādā noteiktā apritē krietni pirms esam tajā iekšā pa īstam. Tā, atskatoties - lietu darināšana pašas rokām, adīšana, izšūšana un citi rokdarbi, telpu rotājumi, ēdieni un teju mīlestība uz bēniņos esošajām lietām - tas viss ir manī teju kopš dzimšanas. Un, acīmredzot, tagad ir atnācis laiks, kad satikt līdzīgi domājošos, bagātināt savu pieredzi un dalīties ar savu, mācīties šo visu novērtēt un neuzspiesti dot tālāk.

Atkal un atkal priecājos, ka pie manis nonāca senas lietas - milzums mani interesējošu žurnālu (par tiem jau stāstīju kādā no bloga ierakstiem) un citas lietas, kuras varēšu izmantot prakstiski. Vairākas no tām gaida attīrīšanu un labošanu - šie darbi stājas nākamā gada darbu plānā.

Varbūt - diemžēl, bet varbūt - par laimi - ir jau iesākti rokdarbi, kuri šogad paliks nepabeigti. Piemēram, divie lielākie -  garās, baltās mežģīņu zeķes


un lielais rāmja lakats.



Saka, ka vajagot pabeigt, nokārtot, bet es pozitīvi iebilstu: - Ir skaidrība, ar ko jauno posmu sākt!

Sagaidām Jauno gadu ar jaunām cerībām, idejām, patiesu prieku un ticību, ka mums izdosies!!! 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru