piektdiena, 2015. gada 4. decembris

Dukša dzīve

Kā noprotams no virsraksta, stāsts būs par suni. Brūnu - viscaur brūnu - spalva, deguns, acis, nagi un ūsas.

Duksis ieguva manis teiktu vārdu. Neko daudz neapdomājot, vienkārši - pirmais kārtīga suņa vārds, kas ienāca prātā, kad jautāja kāds būs sunīša vārds. Jautāja vietā, kurā Duksi reiz ieguvu - patversmē Candera ielā, 2002.gada maijā. 

Suņuku tur, protams, arī toreiz bija daudz un visi skandināja savas balsis kā nu mācēja, lai viņus ievērotu. bet ne mazais kucēntiņš Duksis, kurš kopā ar saviem brāļiem un māsām atradās būrītī. Kamēr citi melnie kucēntiņi metās klāt pie nožogojuma, rādot cik nu žiperīgi viņi ir, brūnais Duksis kaktā draiski darbojās ar lupatu. Un tā es viņu izvēlējos. 

No Rīgas braucām ar sabiedrisko transportu: no Candera ielas ar tramvaju un tālāk 100 km - ar autobusu. Duksis man bija klēpī - ar dibenu sēdēja uz maisiņā ielikta dvieļa. Pa ceļam maisiņu ātri vien, saviem mazajiem zobiņiem saplēsa. Dvielis tika pieslapināts un tā mēs nonācām galā - duksis ar dibenu uz slapja dvieļa, bet es - tikpat slapjām biksēm! Vēlāk Duksim nepatika transports, ja bija jāved mašīnā, tā bija tuvu katastrofa.

Tikai vēlāk, kad Duksis jau bija liels, mēs sapratām, ka viņš ir visai bailīgs un dažreiz tas bija tīri smieklīgi. Tagad atceroties - pirmais, ko viņš darīja jaunajā sētā - ielīda tikko zemē izrakta, tukša baseiniņa dibenā, pieplaka pie malas - slēpās. Arī vēlāk, jau lielam esot, un izdzirdot kādu troksni, Duksis mēdza aizskriet aiz stūra un tad ar vienu aci palūrēt un novērtēt situācijas nopietnību.
Duksim, kā jau daudziem suņiem, patika mūzika - mutes ermoņikas - tad varēja baudīt skaistu solo dziedājumu.

Tā Duksis dzīvoja - perfekti ievērojot savu teritoriju, no kuras ārā negāja. Dažreiz kādam uzrūca, bet svešiniekus tomēr škiroja - ne visi dabūja rūcienu, tomēr viņam īpaši nepatika iereibuši vīrieši. Duksis nebija tas, kurš nolaiza slapju seju un ļauj sevi bužināt līdz panīkumam. Rūca, kad tam ķemmēja vilnu - bet ne dusmīgi - tad tas viņam bija pa prātam un vienmēr vajadzēja vēl.

Pirms apmēram diviem gadiem Duksim periodiski sākās veselības problēmas, kuras izpaudās caur ādu; pleķiem izkrita spalva un ar tām bija dažādi jācīnās - gan ar barības maiņām, gan ārstējot. Šajā gadā Duksis vairs tik labi nedzirdēja, arī pakaļkājas vairs tik labi neklausīja. Varēja manīt, ka dzīvesprieks pamazām noplok.

Šajā nedēļā Duksis vairs negribēja ne staigāt, ne ēst. Mūsu brūnais Duksis, gandrīz četrpadsmit gadu vecumā, izdzīvojis savu suņa mūžu, ir devies citur...

Paldies, Duksi, ka šo laiku biji kopā ar mums!

2 komentāri:

  1. Izklausās, ka Duksim ir bijusi ļoti suniski jauka dzīve, un arī ar saimniekiem paveicies:) Lai viņam plaši medību lauki tur augšā, Suņu paradīzē!

    AtbildētDzēst
  2. Cik labi, ka jums bija Duksis un viņam bijāt jūs! Duksis vienmēr paliks jūsu atmiņā, bet novēlu kādreiz sastapt arī jaunu draugu!

    AtbildētDzēst