pirmdiena, 2015. gada 9. novembris

Viļakas pusē

Aizvadītas divas notikumiem bagātas dienas Viļakas pusē - ciemojoties pie Viļakas etnogrāfiskā ansambļa Abrenīte un folkloras kopas Egle. 
Abrenītes sievu spēks un enerģija ir apbrīnojama! Šajā kopā dziesmas dzied jau 30 gadu un to dara kundzes labākajos gados. Ansambļa vadītājai Albīnas kundzei to ir vairāk kā 80, bet viņas darbaspējām ne tuvu visi jaunie tiktu līdzi. Un protams - sirsnība, labestība un viesmīlība - neiztrūkstoši - ar Latgales gardumiem bagātīgi klāto galdu. Gardumus ēdām arī vakarējot ar Egles dalībniekiem - bet ne tikai - bija sadziedāšanās un rotaļas vairāku stundu garumā.

Svētdiena bija īpaši spraiga - agrs rīts ar īsu ieskatīšanos atjaunotajā katoļu baznīcā, tad došanās gar pašu Latvijas - Krievijas robežu robežsargu pavadībā ar dažādiem stāstiem par darbu, kas šeit veicams, sargājot mūsu zemi. Un izjūtas visai neierastas - braukt pa zemes ceļu, kad katrā tā pusē atrodas cita valsts un tāpat - katrā ceļa pusē - viena aiz otras tukšas, sabrukušas mājas. Vībotnes cilvēka augumā ap augstām aku vindām...

Apskatījām Baltā brieža trasi - un atliek vien nobrīnīties, cik aizrautīgi par motosportu spēj pastāstīt sieviete! 

Vēršukalnā tika cepta maize.


Kamēr maize krāsnī, tikmēr klausāmies dažādus vēstures faktus par Vēršuklanu, tās apkārtni un iedzīvotāju neparastajiem likteņiem un apskatām dažādos priekšmetus un senus rokdarbus - lakatus, cimdus, kreklus, galdautus, dvieļus un citas lietas.


Vēlāk, kopā ar siltu zupu - 


gardu muti notiesāta ne viena vien svaigi ceptās maizes burvīgi smaržojoša šķēle - ar paša saimnieka gādātu brūkleņu ievārījumu, sviestu un krējumu.

Viļakas novada muzejā - fantastiska putnu olu kolekcija 


un Viļakas vēsture laika liecībās gadsimtu garumā.

Upītē apskatījām tautas namu, bibliotēku un ieskatījāmies vēstures krājumos, kuros saskatīju arī līdz šim vēl neredzētas lietas.


Un re, tepat Upītes bibliotēkā apskatāmi žiperīgu un izdomas bagātu puiku darbi no plastilīna -  ir gan pūķi, gan pirāti, gan monstriņi 


 un izveidota pat pašiem sava rokgrupa!!!

Puikas jau raksta sava laika pirmās vēstures lapas.


Paldies par iespēju ciemoties, dziedāt, par abu dienu programmu ar dažādo vietu apskati un dažādajiem stāstiem - tēvu Vasiliju, čigānu izteicieniem un daudzajiem pieturas punktiem par Viļakas vēsturi. 
Īpaši Albīnas kundzei gribētu vēlēt labu veselību, jo viņas viedums, devums sabiedriskajā un kultūras dzīvē - šķiet teju dievišķš. 

Man bija īpaši liels prieks uzzināt atkal ko jaunu par dzīvi tad, senāk, kādreiz. Savā stāstā vairākkārt lietoju vārdus sens, vēsture, liecība - šajā braucienā bija gana daudz reālu pierādījumu un uzskates materiālu, kas ataino mūsu priekšteču dzīvi, ikdienu - lietas, kas mani interesē.

Apmeklētajās vietās varēja aplūkot daudz dažādu priekšmetu, kuri kādreiz bija absolūti nepieciešami un prakstiski izmantojami, bet daudzi no tiem mūsdienās nav pat atpzīstami. Piemēram - cūku saru raujamais - var jautāt - nu kam tad tāds nepieciešams? - Bet, redz, agrāk no tiem gatavoja otas un sarus rāva ne tikai no cūkām, bet arī zirgiem un, turklāt, par tiem maksāja naudu. 

Nav jau tā, ka nezināms ir nederīgs, tāpēc īpaši gribētu atzīmēt, ka ikvienā vietā, kurā bija aplūkojami senie rīki - stāstītāji ne reizi vien pieminēja kādu vienojošu lietu saistībā ar aplūkojamo priekšmetu likteni. Vairumam no tiem savas beigas būtu bijušas ugunī un tikai dažādu apstākļu pēc kāds apdomājies, kāds iejautājies pēdējā brīdī un šīs lietas izglābušas, vēl dzīvo un stāsta mums kādu stāstu. No vācēju un muzeja darbinieku stāstītā nākas secināt - dažreiz pašam atdevējam ir bijis ievērības cienīgs stāsts par to vai citu atdodamo priekšmetu, kurš piederējis vecmāmiņai, vectētiņam, par kuru, savukārt, atkal var pastāstīt. Un tas jau nekas, ka kaut kas laika gaitā ir piemirsts, kaut kas sašķobījies - tas viss tomēr nenonāk ugunī, jo no tās gan atpakaļceļa nav - ne priekšmetam, ne stāstam.
Arvien vēl ir cilvēki, kuriem kāda cita grabažas, nevajadzīgas lietas un krāmi ir noderīgi - arī tad, ja tie ir ar īpaši biezu putekļu kārtu. Tāpēc, pirms izmest lietas pagrabu, šķūnīšu un bēniņu tīrīšanas laikā, uzmeklējiet kādu, kuram tas varētu interesēt. Tas neko neprasa - jums ir iespēja apliecināt vēstures faktus un, iespējams, vēlāk doties aplūkot šīs krātuves vai ekspozīcijas un apzināties savas apkārtnes bagātību, dzimtas un tautas piederību.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru