otrdiena, 2015. gada 3. novembris

Rokdarbu stāsti albumos

Manās acīs joprojām milzu vērtība ir žurnālam Sieviete. Šobrīd, kad mūsu pastkastēs var iegult tik daudz sievietēm veltītu izdevumu, man tas arvien ir nozīmīgs izdevums. Šobrīd neatrodu informāciju, ka žurnāls - ar nosaukumu Sieviete, pastāvētu vēl šobrīd. Patiesībā, tas mani arī neuztrauc, jo šis stāsts ir par trīsdesmit un vairāk gadu veciem žurnāliem.


Agros padsmitnieces gados, kādreiz vecāku abonētos, bēniņos noglabātos žurnālos - atradu daudz sev noderīga – gan par adīšanu, gan šūšanu, gan citiem rokdarbiem. Visdrīzāk jau, ka tieši atrasto piegrieztņu un bilžu iedvesmota, kāda no mammas kleitām pārtapa leļļu tērpā. Tumši zilā ar baltajām pumpiņām noteikti – man joprojām ļoti patīk tāds audums, pelēki svītrainie svārki arī gājuši pa to pašu ceļu.

No žurnālā esošajām piegrieztnēm izgriezu interesantāko un līmēju biezos albumos. Šie albumi man ir joprojām – tuvumā. Un parasti rudens ir tas laiks, kad tos pārskatu arvien no jauna, jo albumu lapas ir no bieza kartona un es tajās lieku rudens lapas. Nesen sāku interesēties par pītajām jostām un meklēt to paraugus folkloras un citos izdevumos. Krājums veidojās. Bet, rudenī, liekot nospiesties kārtējo sārto lapu, sava albuma atvērumā ieraudzīju jostu pinuma vairākus variantus. No sevis neaizbēgsi! Acīmredzot, nav mainījušās mani interesējošās lietas - jau vairāk vai mazāk, bet pirms apmēram 20 gadiem -  piesaistījušas manu uzmanību. 


Rādīju albumu draudzenei un ar smaidu sejā stāstīju kā es pēc šīm salīmētajām shēmām un piegrieztnēm darbojos rokdarbu laukā. Fotogrāfijas pārsvarā melnbaltas, tomēr katrai savs stāsts. Piemēram, pēc šīs shēmas

tamborēju jaku tādā zaļganpelēkā, dubļu krāsā. Asa, pašas krāsota, mūsmāju aitu vilnas dzija, tomēr mans izpildījums bija labs un jaku valkāju samērā ilgi. Man īpašs moments, ka jakai bija piešūtas ovālas koka pogas - tās tagad stāv manā pogu lādē kā īpašās. Kas vēl svarīgi - ir no iepriekš pieminēto svītraino svārku žaketes. Tātad, arī krājējas, otrreiz izmantotājas gars manī dzīvo jau sen.

Gandrīz nekas no toreiz darinātā nav saglabājies, izņemot vienu priekšmetu - adītu galda sedziņu no parupja lina diega.

Pēc dotās shēmas uzadīju lielo un divas mazas sedziņas. Nez kāpēc, mamma ar vienu no mazajām reiz noslaucīja galdu. Es ļoti apvainojos un sedziņas aizvācu uz bēniņiem, kur tolaik atradās nevajadzīgas lietas un tā bija mana pasaule. Abas mazās salvetes laika gaitā kaut kā pazuda, tomēr lielā man ir joprojām, kaut nespēju atcerēties tās ceļu pie manis, bet tā manās dzīves vietās vienmēr ir bijusi kopā ar mani.

Šoruden pavisam nejauši tiku pie pagalam apdriskātas kastes ar veciem žurnāliem. Uzmetu kritisku skatienu - un tomēr ņēmu ciet! Lai gan brīvā laika patreiz ir maz, tomēr mani vilktin vilka pie žurnālu kastes. Garām skrienot pa pāris žurnāliem vien pārcilāju paņemto – atceros pat daudzus no žurnālu vākiem! It kā nekas nebūtu mainījies. Tagad pievērsu uzmanību žurnālu izdošanas gadiem – 1983., 1985., 1987. Bet īpašajā kastē atradās pat pāris eksemplāri no 1971. un 1964. gada izdevumiem! Patīkama atkalredzēšanās ar sen neredzētām piegrieztnēm un iespēja izpētīt arī pavisam citas adījumu vai izšuvumu shēmas, zīmējumus aušanai, lasīt tobrīd aktuālos modes padomus.

Pārskatot pārējos žurnāla rakstus, atrodu, ka tēmas gan tad, gan tagad arvien tās pašas - ģimene, skaistumkopšana, veselība, virtuve. Tikai izmantojamie līdzekļi patreiz daudzveidīgāki, tēmas niansētākas un bildes skaistākas. Lielos vilcienos gan - pasaule joprojām griežas tāpat.

Savus rokdarbu albumus ar izgriezumiem vairs nepapildināšu, tomēr atradumi tiks salikti mapēs bez griešanas un glabāti vēl kādu laiku – atmiņām un iedvesmai.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru