pirmdiena, 2015. gada 12. oktobris

Stāsti par un ap

Nedēļas nogalē kopā ar Guntu no folkloras kopas Rāmupe devāmies uz I Vidzemes stāstnieku festivālu, kas norisinājās Valmierā no 9. līdz 11. oktobrim. 
Gunta šādā pasākumā jau bija piedalījusies citās Latvijas vietās, savukārt es, kura "runā ar darbiem", šādu festivālu apmeklēju pirmo reizi. Un ar nolūku iepriekš nemeklēju informāciju un braucu skaidru galvu - bez priekšstata, izlūzijas. Vēroju un klausījos. 

Šobrīd, kad trīs festivāla dienas ir garām, domāju - kas tad ir stāstnieks? Kā es viņu raksturotu? 
Lai arī šis vārds apzīmē aktīvu darbību, pirmkārt es teiktu, ka stāstnieks ir labs klausītājs. Bez tā stāsts nespēj piedzimt. Nevar dzīvot, pastāvēt.
Stāstnieks ir mākslinieks-noformētājs, jo nodot stāstu tālāk ir jāprot - kādreiz stāstam jāpiešķir noslēpumainība, reizēm skarbums, dažreiz jāpieliek kāds košāks pušķis. To visu iespējams izdarīt ar bagātu valodu.
Stāstnieks ir aktieris un improvizētājs. Ja stāstu iedomājas kā vilcienu, kura katrs vagons ir kāds pavediens uz nākamo darbību, tad īsts stāstnieks uz priekšu tiek, ielecot jebkurā vagonā. Viņš prot uzsākt savu stāstāmgabalu no sākuma un no beigām, pat no vidus un no šķietami garlaicīgākās vietas. 
Stāstnieks pilnīgi noteikti ir bagātnieks un viņa stāsts ir nenovērtējama pērle, kura ir iegūstama ikvienam.

Tie ir īpaši cilvēki. Garīgi bagāti, dzīvesprieka pilni, gatavi dot un arī ņemt - ja vien dod. 

Festivāla laikā dažādās vietās bija dzirdami dažādi stāsti par senčiem, vietām, tika stāstīti bērnu stāsti, sadzīviski un veļu laika stāsti.

10. oktobrī Valmierā notika dižais Simjūda tirgus un arī tā apmeklētājiem bija iespēja dzirdēt pasakas 

un īpašos stāstus pisdrupās, Krāču kaktā un citur.

Bet stāstīšana vien trīs dienu garumā būtu nogurdinoša, tāpēc bija arī dziesmas, danči, rotaļas un radošas darbošanās. 



Šajā festivālā mani īpaši iedvesmoja un pat apbūra kāda gados jauna stāstniece, kura stāstniekos ir jau ilgāku laiku. Evijai ir daudz stāstu par dzīves notikumiem, bet īpašs cilvēks viņas dzīvē ir vecmamma - no tās Evija manto stāstus par dzimtas dzīvi un tā laika notikumiem. Viņa stāsta ar mierīgu, samtainu balsi, piešķirot noslēpumainību, patiesumu un vērtību katram izteiktajam vārdam. 

Evija bija tā, kas ierosināja pamēģināt dot klusumu no rokas rokā. Jā, to ir iespējams izdarīt un tas ir visai aizraujošs process - cilvēku grupa sastājas aplī un nodod viens otram vēja zvanu - tā, lai process notiktu bez skaņas. Šāda aktivitāte prasa daudz uzmanības, tajā pat laikā prasa iekšēju mieru un paļāvību uz blakus esošo cilvēku. Pamēģiniet! 

Stāsti ir visur - arī braucienā ar Gaujas tramvaju savus stāstus -  piedzīvojumiem bagātus un vēsturi atainojošus, vienu pēc otra - savā manierē - stāstīja jauneklīgais kuģīša kapteinis.


Viss redzētais un dzirdētais iedvesmoja. Stāstīt un klausīties. Sadzirdēt. Vai es kļūšu par stāstnieku? Varbūt. Kādreiz. Bet līdz tam es pilnīgi noteikti klausīšos.

Vai Tev ir kāds stāsts?

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru