Atnāk kādi vārdi

Manas redzamās domas ir piesātinātas ar daudzām lietām. Kādu laiku domāju vai ir vērts šo blogu vēl ar kaut ko papildināt. Bet varbūt tomēr. 

Dažreiz pie manis atnāk kādi vārdi. Nekad tos neesmu pierakstījusi. Vien meitai reiz bērnudārzā bija nepieciešams novēlējums izlaiduma grupiņai - tad kā uz pasūtījuma uzrakstīju mazu dzejolīti par podziņām un jaciņu - pat vairs īsti neatceros. 

Šajā gadā vārdi nāk gūzmām. Vienkārši nāk - tā, it kā kāds sēdētu blakus un no grāmatas lasītu skaļi, nu tieši ausī - gan naktī, kad guļu, gan strādājot dārzā vai pie darbgalda. Dažbrīd tas traucē, bet dažreiz es vēl kādu brīdi domāju, kāpēc atnāk tieši tāda doma. Un tad es nolēmu, ka tos pierakstīšu. 

Zinu, ka tikko šo būs izlasījuši mani vecāki, man zvanīs telefons :) - viņi šad tad smaida, ka es vārsmoju, nevis runāju vienkārši!

Tad nu pa kādam vārsmojumam arī šeit.

Cilvēks uz goda

Cilvēku vajag audzināt

Tā kā mālus mīca –

Nogriež, iesilda, mīca un mīca...

Tad veido un glauda, 

Groza un skata –

Līdz acīm ir bauda.

Liek ceplī un cep.

Tad ārā ņem – kāda koša bļoda!

Jā – un cilvēks tāds sanāk uz goda.

Ja kalsi kā akmeni –

Ar cērti asu

Uz nakti atstāsi aukstā rasā,

Vēlāk negaidi, neprasi

Nenāks viņš, nerunās,

Nemīlēs tevi.

Ass kā cērte un auksts kā rasa

Būs cilvēks.

Tāds sev vien visu prasa.