Manas redzamās domas ir piesātinātas ar daudzām lietām. Kādu laiku domāju vai ir vērts šo blogu vēl ar kaut ko papildināt. Bet varbūt tomēr.
Dažreiz pie manis atnāk kādi vārdi. Nekad tos neesmu pierakstījusi. Vien meitai reiz bērnudārzā bija nepieciešams novēlējums izlaiduma grupiņai - tad kā uz pasūtījuma uzrakstīju mazu dzejolīti par podziņām un jaciņu - pat vairs īsti neatceros.
Šajā gadā vārdi nāk gūzmām. Vienkārši nāk - tā, it kā kāds sēdētu blakus un no grāmatas lasītu skaļi, nu tieši ausī - gan naktī, kad guļu, gan strādājot dārzā vai pie darbgalda. Dažbrīd tas traucē, bet dažreiz es vēl kādu brīdi domāju, kāpēc atnāk tieši tāda doma. Un tad es nolēmu, ka tos pierakstīšu.
Zinu, ka tikko šo būs izlasījuši mani vecāki, man zvanīs telefons :) - viņi šad tad smaida, ka es vārsmoju, nevis runāju vienkārši!
Tad nu pa kādam vārsmojumam arī šeit.
Cilvēks uz goda
Cilvēku vajag
audzināt
Tā kā mālus mīca
–
Nogriež,
iesilda, mīca un mīca...
Tad veido un
glauda,
Groza un skata –
Līdz acīm ir
bauda.
Liek ceplī un
cep.
Tad ārā ņem –
kāda koša bļoda!
Jā – un cilvēks
tāds sanāk uz goda.
Ja kalsi kā
akmeni –
Ar cērti asu
Uz nakti atstāsi
aukstā rasā,
Vēlāk negaidi,
neprasi
Nenāks viņš,
nerunās,
Nemīlēs tevi.
Ass kā cērte un
auksts kā rasa
Būs cilvēks.
Tāds sev vien
visu prasa.
Visu cieņu! :) Ir vērts pierakstīt.
AtbildētDzēstĻoti skaisti! Man patika!
AtbildētDzēstSintija, tā tik turpināt- es gaidu nākamos ierakstus! Man ļoti patika!
AtbildētDzēstPaldies - atbalsts iedrošina!
AtbildētDzēst