pirmdiena, 2014. gada 3. februāris

Stājas pulkstenis. Tad vēl kāds. Tad vēl.

Pulkstenis stājas. Lai to atmodinātu, atliek vien uzvilkt, nomainīt batereju; mīļu, mantotu vai kādu greznāku nest pie meistara vai nopirkt jaunu. Bet, ja stājas cilvēka pulkstenis...

Kopš rudens, šajā pasaulē - uz visiem laikiem - sanācis atvadīties no vairākiem cilvēkiem. Un šī sestdiena bija īpaši grūta diena, jo trīs saujas smilšu atvadām - jāatdod divās vietās.

Vienas no šīm atvadām noteikti varēja notikt tikai pēc vairākiem gadu desmitiem... Tev vajadzēja dzīvot vēl trīsdesmit gadu un tad vēl tikpat - lai būtu izdzīvots vēl simtiem labu brīžu un tikai kāds pārītis grūtāku. Tev vēl bija tik daudz darāmā šeit - uz zemes... Tevi tik ļoti mīlēja un gaidīja...
Kādreiz šis cilvēks man deva solījumu. Tas bija liels, bezgala naivs un tāls savā būtībā, tomēr tik skaists, ka tas visu laiku bija kaut kur manā sirdī. Tagad tas ir prom līdz ar viņu - aprakts sasalušā zemē, vējainā ziemas dienā, dziesmu un asaru pavadīts. Sāp...

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru