otrdiena, 2013. gada 4. jūnijs

Vīngliemezis uz mana galda

Pagastā, kurā dzīvo mani vecāki, jau daudzus gadus pavasara pusē aktīvi tiek lasīti vīngliemeži. Kad pie sludinājumu dēļa parādās ziņa par to uzpirkšanu, naski vien grāvmalās un krūmājos sāk rosīties lasītāji un pa maisam vien gliemeži tiek nogādāti pieņemšanas punktā. Tos vedot uz Franciju, kur mīkstie radījumi ar kaula mājiņu ir nacionālais ēdiens un īsts gardums. Tētis zināja stāstīt, ka viņa tēvs 60. gados arī esot sūtīts gliemežos - to savākšanu rīkojusi Patērētāju biedrība un vākšana notikusi ātrā tempā - divas dienas un tad gliemeži no Latvijas ceļojuši uz smalkajām Francijas virtuvēm. 


Šajā gadā cena par vīngliemežu kilogramu esot Ls 0.23. Mēs gliemežus peļņas nolūkā lasījuši neesam, kaut apkārtnē to ir daudz. Tomēr mani, pretēji citu ģimenes locekļu pārliecībai interesēja gliemežu galamērķis - šķīvis. Tētis esot ēdis pirms aptuveni divdesmit gadiem, kad kādās viesībās pasniegtas baravikas, bet īstais bļodiņas saturs atklāts jau pēc apēšanas - dažiem viesiem ātri vien vajadzējis apmeklēt labierīcības. 
Tad nu es, visiem mājiniekiem smīnot, salasīju bariņu lielo, slapjo gliemežu un cieši nolēmu tos beidzot pagatavot. Galvenos sagatavošanas punktus atradu internetā, jo tos nevar vienkārši likt katlā uzreiz no pļavas paņemtus - tie jāattīra. Liku tos kastē, kur tie aiz sevis atstāja daudz zaļu strīpiņu - pļavā labi paēduši.


Nākamā dienā nosklaloju visu šo saturu un liku kastē ar miltiem (lasīju arī par variantu ar biezpienu). Precīzas norādes kā jāpabaro un jāattīra neatradu, tomēr secināju, ka atsevišķu nodalījumu ēšanai nav vērts ierīkot, jo gliemeži pārvietojas un miltus kopā ar gļotaino sekrētu iznēsā pa tiem atvēlēto teritoriju - šajā gadījumā - kasti. Kad aiz gliemžiem parādījās baltās miltu strīpiņas, tad ik pa laikam tās atkal attīrīju un mitrināju viņu dzīvojamo telpu, lai būtu vismaz kāda kārtība un tīrība.


Tad gliemežiem priekšā bez-ēdiena diēta 5 dienu garumā. Gliemeži palika mazkustīgi un salīda mājiņās gulēt. Pēc diētas tos noskaloju


un liku lielā sāls daudzumā - lai attīrītu gļotas.


Process notika apmēram stundas laikā. Pēc pirmās pussstundas ūdens bija ļoti gļotains,


gliemežu vairākkārt skaloju, sālīšanu atkārtoju vēlreiz. Gliemeži pēc sāls tūres bija sarāvušies maziņi un palikuši nekustīgi.
Tālāk - vārīšana sālsūdenī. Šajā brīdī manī radās šaubas par nonākšanu līdz ēsanai - ūdens, kaut to mainīju vairāks reizes, bija zaļgans un stipri smaržoja pēc zāles.
Kopā vārīšanas process ilga stundu, pusotru. Gliemeži sarāvušies maziņi - stipri iekšā mājiņā, pataustot - ļoti stingri.

Tālāk izdabūju tos ārā no mājiņas
 

 un nogriežu kāju - ēdama esot tikai tā, pēc citiem avotiem - jānogriež tikai skrimslītis un jāizņem kuņģītis - pārējais ir ēdams.
Skrimslītis ir tāds dzeltenīgs, pēc konsistences kā pusvārīts kartupelis.


Sagrieztos gliemežus noberzu ar sāli, lai notīrītu arī iekšpusē esošās nelielielās gļotas

un noskaloju.



Šajā brīdī gliemeži ir gatavi tālākai apstrādei, var gatavot apēšanai vai saldēt, kas manuprāt gliemežu cienītājam ir labs risinājums, jo noņemšanās ir teju nedēļas garumā. Klasisks variants ir gliemeži +sviests+ķiploki.
Dažas receptes latviešu valodā te, te un te vai ārzemju lapās - piemēram, šeit.

Mans gardēža eksperiments gan šajā brīdī noslēdzās un uz galda vīngliemeži nenonāca. Sākotnēji es nedomāju par to kā es viņus notiesāšu, jo līdzīgi taču priecājas par zivtiņām, cālīšiem un rukšīšiem, teliņiem un jēriņiem,un vēlāk gardu muti apēd. Negribēju neko pierādīt vai pārvarēt sevi - gribēju nogaršot. Tiešām gribējās zināt - ko ēd un pacieš vai bauda franču dāmu un kungu vēderi. Bet nekā - tā asā zāles smarža mani galu galā piebeidza un es nespēju iedomāties par ēšanu ar baudu. Bet - varbūt procesā gaitā es ko izdarīju nepareizi. Kas nu tagad lai zin?!
Ja dzīvē kāds cienās ar ēdamiem vīngliemežiem - pamēģināšu, bet pati gan vairs negatavošu.

Ja jums ir drosme un īstā recepte - izmēģiniet!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru