pirmdiena, 2012. gada 9. jūlijs

Jāņi...

Jāņi jau pāris nedēļas kā pagājuši. Šoreiz kaut kā laicīgi sagatavojām gan meijas, gan cienastu, gan ugunskuru ar domu lai svētku dienā nav jāsteidzas.
Īpaši skaisti šoreiz bija Jāņu vainagi - jasmīnu un peoniju. Jasmīni parasti šajā laikā jau sākuši birt, tomēr šoriez vēl krietni turējās un KĀ ziedēja peonijas! Pinu košus ziedu vainagus.


Līgo vakarā tika pasēdēts klusi un mierīgi, uzcepti daži gaļas gabali un pāris desiņas, apēsts gabals citronkūkas. Bija ļoti vējains, ugunskurs dega rūkdams un miljoniem dzirksteļu gaisā mezdams. Bet Viņš, tur augšā, zina ko dara...
Mūsu Jāņu rīts bija baiss. Tāds nelaimīgi laimīgs - absurds un neticams.
Kāds sods ir būt cilvēkam šajā pasaulē! Iespēja skaisti dzīvot, tomēr apzināties, ka viss reiz beidzas. Un man šobrīd ir ļoti smagi dzīvot ar domu, ka reiz pienāks tāda diena, kad ne es, ne kāds cits nevarēs to atcelt nekādiem spēkiem... Viņa bija tik tuvu ar savu klusumu un tukšumu, un noslēpumaino laika mašīnu, kas vienlīdz stāv uz vietas, ļaujot visai dzīvei vēlreiz izskriet cauri un tajā pat mirklī skrien ar gaismas ātrumu...Tagad dažreiz smejoties mani nosauc par Sargeņģeli, bet kādam nu ir jau trīs dzimšanas dienas!

Daudz baltu dieniņu visiem mūsu tuvajiem!


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru