Nu ja, atkārtošos - pēdējā laikā maz sanāk rakstīt par rokdarbiem. Pogas jakai joprojām nav nopirktas. Pat sen solīto stāstiņu par leļļu grāmatu neesmu uzrakstījusi, tikai pati paskatījusies bildītes.Tā tas vienkārši notiek - parādās svarīgākas lietas par iepriekš veiktajām un galu galā - viss mainās. Lielākā vai mazākā mērā.
Dīvaini, pēdējā laikā man ir īpaši daudz domu par dažādām vērtībām - kuras cilvēki redz un neredz... kuras grib un negrib redzēt... tādi cilvēki ir mums blakus, pāri ielai un pasaules pretējā pusē... Šie cilvēki neredz dažādu iemeslu dēļ - lai nesagrautu savus sapņus par dzīvi... lai nav jāatzīstas, ka kaut kas izdarīts greizi... arī tāpēc, ka kādam nav īstas vēlmes ko mainīt - kādam bail no neizdošanās, kādam šķiet, ka varbūt jau ir par vēlu, varbūt nav jēgas, bet kādam - vienkārši slinkums...
Tas ir kā ar vecām durvīm - tās ir īsta koka, meistara veidotas, bet laika gaitā kāds ir licis tām virsū kārtu pa kārtai, kārtu pa kārtai. Tad durvis piemirstas. Kādā brīdī kārtas sāk krist nost - lai atkal atklātos durvju pamats... lai tajās redzētu jaunu vērtību, skaistumu... un atkal gribētu tās saukt par savām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru