otrdiena, 2011. gada 3. maijs

Ceļā uz drošu rotaļlietu

Esmu sākusi pētīt ceļu uz sertificētu rotaļlietu ražošanu - tas gan skaļš vārds, tomēr citādi to laikam nenosaukt.

No jūlija tirgotāji drīkstēs piedāvāt tikai sertificētas rotaļlietas - tas attiecas arī uz mājražotājiem un amatniekiem. Lai arī līdz šim bija spēkā noteikumi par rotaļlietu drošumu, šobrīd tieši veikali kā preču tirgotāji tiek aktīvi brīdināti par šo noteikumu obligātumu. Tad nu ir jāizlemj vai vēlos pievienoties šim rotaļlietu tirgum vai nē - ko un kādā formātā piedāvāt.

Es neesmu no tiem, kas sāk skaļi bļaut par katru noteikumu, likumu - ar to sākumā jāiepazīstas un vēsu prātu jāpaskatās no abām pusēm.

Mēs vēlamies, lai bērni ar jaundabūtu mantu būtu ne tikai laimīgi, bet arī drošībā. Jā, katram taču ir bijušas rotaļlietas, kuras saplīst ātri vien un tādas, kuras tiek lietotas ilgi. Ja papētam, tad uz visām ir CE zīmīte, kas apliecina, ka manta ir sertificēta, bet kas zem tā slēpjas un kas ir patiesībā? Arī mūsmājās ir saplēstas tādas rotaļlietas, kuras ir bijušas ar īpašām garantijām, no zināmu zīmolu veikala - un tās neplīsa, pielietojot kādu pārspēku.

Tagad CE zīmīti prasīs arī mājražotām rotaļlietām. Tās, manuprāt, ir īpašas - tiek veidotas radošā iedvesmā, atmosfērā, kurās ir ielikts daudz daudz vairāk pozitīvu emociju, kā tajās, kuras slidinājušās pa konveijera lentu. Dažkārt šādas amatnieku rotaļlietas ir tikai vienā eksemplārā, kas ir viena no pievienotajām vērtībām.

Izskatot noteikumus,
Šeit spēku zaudējošie noteikumi:
Rotaļlietu drošuma noteikumi, Ministru kabineta noteikumi Nr.128, Rīgā 2000.gada 4.aprīlī
Šeit jaunie noteikumi: Rotaļlietu drošuma noteikumi, Ministru kabineta noteikumi Nr.132

pamatvilcienos tie ir skaidri - kāpēc un kas jādara. Tomēr... es jūtos nedaudz apspiesta - savā radošajā lidojumā, izlietojamajos materiālos un rezultātā - gala cenas veidošanā - tā būtiski palielināsies, kaut šobrīd tā ir ar īpašu nozīmi patērātāja acīs. Kāpēc? - jo man ir jāveido manta tikai no tāda materiālu pārdevēja, ražotāja, izplatītāja, piegādātāja materiāliem, kas dokumentāli var apliecināt tā izcelsmi un drošumu - katram diegam, dzijai, lentai, pogai, auduma veidam un krāsai, ar kuru tas krāsots jābūt sertificētai. Šādai dokumentācijai būtu jābūt katrā pārdošanas vietā, bet vai tā ir un vai veikals katram jautātājam to dos? Nu - vismaz bez burkšķēšanas, nepieprasot nekādus pirkumu apjomus, līgumu slēgšanu utml.?

Papildus tam - drošuma tests. Rotaļlietu drošumu veic testējot (katrs tests maksā naudu) - ar katru jaunu rotaļlietas veidu rodas lieki izdevumi, kas var būt dažādā apjomā - atkarībā no izmantotajiem materiāliem un ar tiem saistītajām nepieciešamajām pārbaudēm. Amatnieku līmenī visbiežāk laikam izdomāto un reāli izveidoto lietu uzreiz liek tirgū un tad skatās reakciju jau tieši no pircēja. Izvēloties tirgū dodamās mantas, jau pirms to nonākšanas apritē nāksies būtiski apsvērt vairākus jautājumus.


Konsultācijā biju, bet jautājumu vēl daudz... pat tādi, kuri mani neskar - piemēram, ko darīs rotaļlietu ražotāji, kuri izmanto lietotus materiālus? Kā šādā situācijā konkurēt, pilveidot un attīstīt sortimentu, nezaudēt finansiālus līdzekļus?

Jāliek malā skaistie radīšanas darbi, idejas, plāni un sapņi, un jāķeras pie nopietnas dokumentu bāzes veidošanas.

13 comments:

  1. Nezinu kāpēc, bet man liekas, ka tas nav bērnu drošuma vārdā darīts, bet lai mēs ar savu iedvesmu un radošumu nemaisītos pa kājām lielajiem ražotājiem, kuriem vajag apjomu, peļņu un bieži vien bērnus debilizējošas mantas radīt ... Bet tas jau tikai mans viedoklis!
    Studē likumus un ja vari, dari visu, ko vari, jo Tavas mantiņas ir brīnišķīgas!

    AtbildētDzēst
  2. Mani ar satrauc šī visa padarīšana.Neesmu vēl izlasījusi jauno likumu,bet paldies par info.

    AtbildētDzēst
  3. Skumji, bet vai kāds netiek balstīts vai lāpīts kāds robs? Kāpēc līdz šim neviens neko pat nejautāja, ja arī ražotājs ievēroja šos noteikumus? Tagad visi pārdevēji jau pat ļoti laicīgi pieprasa sagatavoties!
    Man pat grūti izvērtēt - vai manis šūto mazlellīti kāds šeit - Latvijā - būtu ar mieru pirkt par latiem 40 - apmēram tik tā man izmaksātu, ja būtu vienā eksemplārā un būtu jāveic tests ieteiktajiem trim pamata rādītājiem. KURŠ to nopirks?
    Vai tāpēc ārzemēs amatnieku šūtās mantas maksā tik daudz - un roku darba novērtējumam ar to nav nekāda sakara...?
    Par lielražotāju ir skaidrs - izdalot ieguldīto summu uz tūkstošiem vienādo mantu, cipars būtu nenozīmīgs. Un ja iepērk audumu no Ķīnas par $1 metrā, tad bizness iet. Tikai žēl, ka tādas mantas būtu katrā pasaules malā... Esmu laikam pārāk pieķērusies tādiem terminiem kā "īsts", "oriģināls", "roku darbs" utt. - bizness ar jūtām īpaši nedraudzējas.

    AtbildētDzēst
  4. Esmu ļoti vīlusies... Kārtējā sprunguļu likšana spieķos.

    AtbildētDzēst
  5. Par materiāliem, manuprāt, vari neuztraukties, jo Eiropas savienībā pēc būtības nedrīkst tirgot tādus, kuri neatbilst CE standartam. Kaut kur par šo tēmu lasīju gudru diskusiju (diemžēl neatceros kur). Tajā diskusijā pat bija minēts likuma punkts, kas uz to norāda. Vienīgi rotaļlietu materiāliem varētu būt papildu prasības, lai, piem., audums būtu krāsots ar bērniem nekaitīgām krāsām utt.
    p.s. man rados ir grāmatu izdevējs un viņš par šo tēmu izsakās diezgan skarbi, jo lai sertificētos tās izmaksas esot diezgan

    AtbildētDzēst
  6. Paldies, ka padalies ar tik būtisku informāciju. Un, protams, skumji, ka ikvienu cilvēka iniciatīvu darboties pašam cenšas ierobežot ar grūti izpildāmiem likumiem...

    AtbildētDzēst
  7. Biznesa/naudas pasaule. Kur garants, ka ja tam (audumam, lentai...) virsū ir drošuma zīmogs, ka tas tāds tiešām ir, nevis 'nopirkts' :D
    Mūsdienās 'gudri' cilvēki skatās nevis uz etiķeti/iepakojumu, bet gan dvēseli, atsperoties uz intuīciju, izjūtām... sevišķi, kad ko gādājam saviem bērniem.
    Likums, kas tiek radīts apiešanai. Manas domas.
    Paņemsim drēbītes (arī tieša saskare ar ādu), piemēram, kāds drudžaini skrien pie kases un taujā, kas tā par krāsiņu uz krādziņas?
    Neredzu, kā tas reāli varētu tikt ieviests un vēl strādātu, pat pie lielas cītības ne pirmno 5 - 10 gadu laikā (šajā lietā nav iepriekšējas kartības, uz kuras bāzēties). Tie, kam nauda - šos normatīvus nopirks, tiem, kam nav - turpinās tajā pašā augstākā līmenī - darboties un attīstīties dvēseleļlaukā.
    Tā mana dziļā pārliecība. Likuma vārdu cienu, bet kas absurds, tas absurds.

    AtbildētDzēst
  8. Jūs domājiet no sava subjektīvā mājražotāja viedokļa. Bet padomājiet no bērna drošības viedokļa. Jo īpaši padomājet par mantām, kas ir bērniem līdz 3 gadu vecumam. Tagad neviens to nekontrolē - bet kas notiks, ja nopirkšu šo mantu, bet no tās atlips kāda detaļa un bērns ar to aizrīsies? Vai košļās detaļu, kuras sastāvā ir ķīmiskas vielas? Vai atlips tā siksniņa un viņš ar to nožņaugsies? Kādam ir jākontrolē, kādas mantas ražo pat cilvēki ar tīrāko sirdsapziņu. Lai man nav jābaidās, ka novērsīšu skatu z minūti un bērnam būs nodarīts ļaunums.

    AtbildētDzēst
  9. miomilo, vai Tu pērkot nezin kādas lielas firmas (varbūt Ķīnas) ražotu mantiņu esi droša par savu bērnu?! stulbums, tas taču acīm redzami ir lielo firmu pasākums, lai izspiestu mazos ražotājus no tirgus, tieši tāpat kā farmācijas bizness tagad grib nožņaugt ārstniecības augu tirgošanu. Amerikāņi par šīm rotaļlietām rakstīja jau gadu atpakaļ. Tās ir ražošanas ar stipriem lobijiem, tici man , tās NAV rūpes par bērnu un pieaugušo veselību , bet gan par savu biznesu. Jebkuram vecākam ir jāsaprot, kādu mantiņu viņš pērk savam bērnam kurā vecumā. Ar instrukcijām un likumiem cilvēki gudrāki nekļūs..

    AtbildētDzēst
  10. Es saprotu drošības jautājumu un esmu par to daļu, kurā prasa tiešu atbildību no manis - par kvalitāti manis piešūtām detaļām.
    TIKAI vēl divas ļoti saistītas lietas - sertificētu materiālu iegāde un tad sekojošās gala izmaksas.
    Kā mazs ražotājs es jūtos bezpalīdzīgs attiecībā uz materiālu atbilstības kontroli. Pārsvarā nepieciešamos materiālus pērku mazumā un no mazumtirgotāja. Turklāt pērkot dažādas lietas dažādās vietās, mazais darbonis spēj veidot pieņemamu cenu un lietu dažādību, kas ir ļoti svarīga pircējam. To nenoliegs neviens, ka dažreiz potenciālajam pircējam ir gūti izdabāt - no sērijas: gribu tādu pašu, tikai zaļām kājām, zilām acīm, dzelteniem matiem un drusku garākām rokām! Tad šajā noteikumu izpratnē ir 2 varianti:
    1) ja prasīto materiālu ar sertifikātu neatrodu, darījums nevar notikt.
    2) ja atrodu materiālu ar sertifikātu, tad vēl materiāls jāakceptē atbilstoši standartam, maksājot par to naudu. Nu, padomājiet, cik tāda oriģinālā darbošanās maksā?
    Ir veikali, kuri preces tirgošanai pērk internetā - šie lielie tirgotāji ebay vai citur arī visbiežāk ir tikai starpnieki. Kur tad dabūt to preces sertifikātu? Pērkot vairumā no paša ražotāja par labām cenām piedāvātie apjomi ir miiiiilzīgi un uz to daudzumu arī nauda jāmaksā liela. Un kur likt 1000 m zila auduma par superīgu cenu/metrā? 10 gadus šūt zilas mantas? Tas pārspīlējot... Bet materiālu un darba izmaksām pieplusojot visas nepieciešamās drošuma kontroles, neviens mazais ražotājs nav spējīgs saražot lietu, kas būtu pa spēkam pircējam šā brīža tirgus situācijā.

    AtbildētDzēst
  11. Un vēl - kāpēc vispār tiek pieļauta iespēja, ka audumu veikalos varētu tirgot šos "sliktos" materiālus - kā tad tās preces tiek pāri robežai utml.? Kāpēc man ir jāmeklē ražotāja sertifikāts?
    Un tad vēl - pēc šiem diviem gadiem man ne tikai būs vajadzīgs sertificēts materiāls, bet arī pašai papildus jāapmaksā tā pārbaude par 3ciparu skaitli, lai par to pārliecinātos. Tad izmaksas būs vienkārši graujošas...
    Interesanti, vai tie, kas no šiem pašiem audumiem šuj bērniem apģērbus, neriskē tikpat ļoti?

    Šis atkal kārtējais bezgalīgais stāsts...

    Domāju, ja nokaus tos mazos darboņus, kas vēl te spirinās, tad pazudīs arī mazie veikaliņi, kuros tie var iepirkties. Vai arī otrādi - pazudīs veikaliņi, kuri godīgiem maziem ražotājiem nevarēs iedot ražotāja sertificētos dokumentus.
    Vai varbūt visam jānotiek slepenos pagrabos?

    AtbildētDzēst
  12. miomilo, visu cieņu, mēs esam blogotāji - mājražotāji, respektīvi mēs cepamies par savu mazo pasaulīti :)un spriežam šajā kontekstā.
    Nemaz nenoliedzot, cik liela vajadzība ir beidzot ieviest drošībkontroli lielražotājiem, kad 70-80% spēlīšu uz plaukta pat uz aci neatbilst iepriekšējā likuma redakcijā 2.sadaļā 10. punktā minētajam - Rotaļlietām un to daļām, kā arī stacionāro rotaļlietu balstiem un stiprinājumiem jābūt mehāniski izturīgiem un stabiliem, tiem jāiztur paredzētās lietošanas slodzes nesalūstot un nedeformējoties.
    Vēl jo vairāk, neatceros nevienu iepakojumu, uz kura nebūtu brīdinājums, ka tas rada nosmakšanas risku (turpatās 14.punkts)
    Iepazīstoties ar jauno redakciju, godīgi sakot, pārsteidza, ka ir padomāts par radioaktīvo apdraudējumu. Ka tik strādātu, mīļie vecāki. Kā rāda pieredze un veselais saprāts, nu diemžēl kaut vai uz cēliem mērķiem, bet vienalga tā naudas vara paņem savu... Iztestēs paraugus un šaus tālāk. Gribas ticēt, bet VIENALGA BŪS PAŠIEM JĀIZVĒRTĒ UN JĀNES ATBILDĪBA PAR IEGĀDĀTO MANTIŅU, un te katra personīga atbildība, vai veikalā gādātu vai no mājražotāja, vai ar EC vai bez, ar konveijerenerģiju vai cilvēksiltumu...
    Teiksiet - neviens neliedz savam vai radu bērnam radīt mantiņas attīstošas un atbilstošas interesēm, vajadzībām un spējām. Piekrītu.
    Bet man dikti žēl, ka tie, kas pievērsušies šim cēlam darbam kā spēlīšu ražošana mājas apstākļos - cietīs vai vēl sliktāk pārtrauks to darīt. Jo kā tas mēdz būt - tie kas nav pie valsts kases - nenosaka vēja virzienu. No šī apstākļa cietīs paši bērni, līdz ar to sabiedrība kopumā.
    Nevaru pat iedomāties, kas reāli varētu būt grozāms (likumkontekstā), lai otrā medaļas puse - mazie ražotāji un izplatītāji varētu sekmīgi turpināt savu darbību. Bet izeja noteikti ir.

    AtbildētDzēst
  13. Varbūt ir vērts šo jautājumu publiski pajautāt - lai tad arī "gudrās galvas" acīs pasaka, ka grib iznīdēt mājražotājus uz liekot tiem neizpildāmus noteikumus...

    AtbildētDzēst