pirmdiena, 2011. gada 28. februāris

Ko mūsdienu bērni atcerēsies par bērnību?

Šajā reizē ne par rokdarbiem.
Brīvdienās biju laukos un nolēmām aizbraukt pašļūkāt pa kalnu.
Es joprojām nespēju aptvert to, ka piecu gadu laikā tur tikai vienu reizi redzēju trīs bērnus - piecos gados vienu reizi!
Šajā gadā pat viena sliede nebija iebraukta - kaut ziema jau tūlīt galā.

Un mēs atkal sākām prātot par to, ko dara bērni? Pie datora sēž? Vai visiem ir? Pie televizora? Šaubos arī vai šis mazais piemājas kalniņš ir tik nenozīmīgs un visi brauc uz 30 km attālo maksas kalnu ar speciālo inventāru - slēpēm, dēļiem...

Kalniņš atrodas pārdesmit metru no skolas. Kad es gāju skolā, tad starpbrīžos izstāvēt rindu un vienu reizi ātri nobraukt bija veiksme! :) Un lielā šļūkšana pēc stundām! Ziemā pie skolas dzīvojošs puika ar draugiem kalnu nolēja ar ūdeni, lai veidojas ledus un būtu jautrāka šļūkšana.

Bet laikam tagad tāds laikmets. Arī šeit, pilsētā. Mums te starp mājām ir tāds pavisam mazs kalniņš, zem kura kaut kādas mucas vai sūkņi atrodas. No tā tad arī šļūcam. Kādu dienu šļūkājām un priecājāmies uz nebēdu! Garām gāja vectētiņš ar mazmeitu, kura prasīja, ka arī gribot nobraukt. Uz to vectēvs atbildēja noliedzoši un paskatījies uz mums noteica - durdom! Tajā pat reizē divas sievietes pie kalniņa nopļāpāja apmēram 20 min, bet meitenītei, kura bija ar viņām, šļūkāt neļāva... nosmērēsies. Tajā pat laikā sniegā sēdēt šī meitene drīkstēja.

Kas notiek pasaulē? Kāpēc cilvēki baidās no prieka? Ko mūsdienu bērni atcerēsies par bērnību??? - vai mūžīgos aizliegumus, spēlētās datorspēles, vai to, ka vajadzēja taupīt apģērbu un mammas laiku, jo viņai būtu jātīra sasmērētās bikses?

Es to nekad nesapratīšu...

6 komentāri:

  1. Piekrītu Tev. Vakar ar vīru tieši par šo pašu runājām.
    Bet es arī nebaidos un nekaunos ar jaunāko meitu eņģeļus sniegā zīmēt, sniegavīru velt, pa kalniņu šļūkt, tikai arī man pietrūkst apkārt pārējo bērnu prieki un smiekli.
    Bet galvenais, ka mūsu bērni to spēj baudīt kopā ar mums - vecākiem! ;)

    AtbildētDzēst
  2. Hm, manā ciemā viss ir čikiniekā-sīkie braukā pa lielo kalnu, vārtās sniegā, vasarā spēlējas pa lielajiem grāvjiem, lasa zāles stiebrus un spēlē veikalus...Arī datorus kustina. Bet nu šito jau vairāk vai mazāk regulē vecāki!!!

    Bet pilsētā apskatos-man mati ceļas stāvus!!Tie bērni tiešām tup dzīvokļos un to vien dara kā datoros lūr. Un par kādiem eņģelīšiem var domāt, ja viņiem nav piemērotu āra drēbju!

    AtbildētDzēst
  3. Meitenes tas vis ir forši ko jūs sakat, bet es negribētu, lai mans bērns taisa eņģeļus suņu kakās! ja jūs zinātu kādi izskatās guļamrajonu pagalmi, tas ir baisi! nav kur soli spert!

    AtbildētDzēst
  4. Tur jau tā lieta! Es dzīvoju Rīgā un tieši šajās pretīgajās kakās ir pat vairāk bērnu kā laukos tīrā gaisā un sniegā - uz liela kalna! Bet bērni tur ir! Šajā reizē mans izbrīns tieši vairāk par šiem lauku bērniem - bezmaz no sērijas, kurš tad vairs priecāsies par dzīvi, ja ne viņi? Tā ir dabiska vide, kas rosina darboties, rosina iztēli... Un ja tikai piecos gados reizi ieraugi kādu šļūcam... ir par ko aizdomāties.
    Bet varbūt es pati par maz bērnībā šļūkājusi un tagad palikušas kādas sentimentālas atmiņas un iegribas... :)

    AtbildētDzēst
  5. Vai arī tajā ciemā bērnu vienkārši nav. Nu labi, pa kādam ir, bet ne masveidā.

    Konkrēti tev varbūt veicies dzīvot vietā, kur bērni ir, bet daudzos nostūros tā ir realitāte.

    AtbildētDzēst
  6. Bērni ir! :)))
    TURKLĀT - tieši pie kalna ir skola - nu 30 m attālumā varbūt... Tāpēc arī vietējie saka "skolas kalns"!!! Skolā mācās gandrīz 300 bērnu. Vēl ir gandrīz 100 pirmsskolas audzēkņu. Tātad - "šļūcamajā" vecumā pietiekami daudz kandidātu! :D

    AtbildētDzēst