trešdiena, 2011. gada 12. janvāris

Bērnības rotaļlietas

Mani šorīt ļoti uzrunāja Laines tēma par PSRS laika rotaļlietām!
Tik ļoti, ka uzreiz metos meiteņu istabā un kastēs meklēju - kas atrodams!

Tā nu bildē nonāca mans rūķis, nu ļoti samīļots un pēc mazgāšanas noplucis, bet joprojām mīļš.










Un vēl gumijotās rotaļlietas - trešais ruksis un divas aitiņas kaut kur paslēpušās!

Un pavisam nesen tētis garāžā kādā koferītī atradis...
... vilka piespraudi!












Manas meitas šīs mantas paņem rokās biežāk kā citas. Tiešām! Varbūt tas manu stāstu iespaidā?!
Jā, esmu no tiem cilvēkiem, kam šādas lietas nozīmē ļoti daudz - galvenokārt atmiņu dēļ. Jau esmu minējusi, ka man patīk īstas lietas un šīs Laines minētās rotaļlietas, kaut vairumam bija visiem vienādas, es par tādām uzskatu. Un labprāt turu tās tuvumā - tās uzlādē!

Sanācis tieši tā, ka vēl vakar jau kuro reizi ar meitu pārrunājām leļļu lietas un meita atkal prasīja - kāpēc ome izmeta tavas lelles?

Par to atsevišķs stāsts - paskumjš man. Sagadījies ir tā, ka mana mamma savās mājās izveidojusi īpašu klētiņu un savākusi tajā daudz senu lietu - pūra lādes, skapi, ļoti vecu gultu, gaļas maļamo mašīnu, vecos radio, pirmo TV un gludekļus, un vēl dažādas senas lietiņas. Kādus divus gadus atpakaļ nez kāpēc sadedzinājusi manas lelles, kas cītīgi bija glabātas maisā un pati pa brīdim paskatījos. Vecākā meita tās bija redzējusi. Un tad kādas divas nedēļas pirms es gribēju viņas "savākt" sev, lai meita varētu darboties ar mammas lellēm - tās aizgājušas nebūtībā! Es tajā ciemošanās reizē aizbraucu ar domu, ka līdzi vedīšu veselu maisu ar savām lellēm - kādas desmit tur bija - lielākas un mazākas un vēl lielais tīģeris, kas bija pielabojams, un ļoti saistījās ar manu vecomāti! Mana pacilājošā sajūta pārvērtās milzu asarās.
Sākumā likās, ka maiss pārvietots, jo noritēja remonts, un tad meklēju kur nu tas varētu būt. Bet nekur neatradās! Un tad mamma izteica, ka viņa daudz lietu dedzinājusi, jo remonta laikā gružu pietiekami. KĀ es tad raudāju un rājos! Kā var nepaskatīties, ko izmet?! Vēl jo vairāk, ja mēs iepriekš pašas runājām par šīm lietām.

Un arī vakar, atceroties, raudāju. Tās ir manas atmiņas! Kā es bēniņos šuvu kleitas no vecajām drēbēm - īpaši atminos kādu tumši zilu blūzīti un svārciņus ar baltām pumpiņām, ko šuvu nelielai lellei ar supermīkstiem blondiem matiem.
Vēl stāsts par to kā mēs gājām ar kājām uz attālu kaimiņu māju un brālis - biznesmenis no bērna kājas :) - runāja leļļu maiņu un kā un kur tik vēl viņas netika iegūtas - to pat nevar atklāt, kaut tas nebija saistīts ar likuma pārkāpšanu! Katra lieta ar stāstu!
Un saviem bērniem vēlos ne tikai pasakas stāstīt - ir vajadzīgas šīs īstās lietas - tās stāstu atdzīvina un padara patiesu, un atklāj cilvēka dvēseli, izjūtas, vērtības! Tagad tik maz ir šādu īstu stāstu!

Jā, tomēr viss nav zudis - ir mantas, kuras ir saglabājušās un tās ir šīs gumijas mantas, kuras, ja nemaldos, ražotas Dobelē, un arī vairākas mīkstās - lācītis, suns un vēl citas.

Nesen antikvariātā redzēju vienu tieši tādu lelli, kāda bija man - tā ar īsajiem, gaišajiem matiem, kas biku sprogaini un vēl līkas kājiņas un rociņas. Klāt cenu zīme - Ls 10. Tāda plika tā sēdēja skatlogā un sauca! Esmu nolēmusi reiz apstaigāt tādas vietas, lai kaut ko no savām atmiņām savāktu! Bet jo dienas, jo mazāk paliek iespēju.

Kādu laiku atpakaļ sasparojos un internetā meklēju vai kādam nav šīs vecās lelles, bet nekā nedabūju - daži atsaucās, ka esot izmestas, jo kam gan tādas vajagot... Varbūt vaina bija tajā, ka nesolīju lielu naudu?Domāju, ka notiekti vēl ir daudzi, kam šādas lietas saglabājušās!

Ļoti ceru, ka Laine, es un citi, kam tas ir svarīgi, iegūsim šo - kādam veco, bet mums tik svarīgo PSRS laika rotaļlietu!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru