otrdiena, 2010. gada 21. decembris

Par braucienu uz Ziemupi 18. novembrī

Pagājis mēnesis, kopš biju Ziemupē - braucienā bija kas īpašs, tāpēc vēlētos mazliet par to pastāstīt.

Braucu vīram un tētim līdzi butēs - šajā reizē gan laikam atkal bija tā, ka es teicu gala vārdu - jo vīrieši pēta laiku visās iespējamās vietnēs un prāto kā būtu, ja būtu... rudenī taču labākā bušu cope un ja nebrauksi, tad nejutīsi pat to solīto lielo vēju un smidzinošo lietutiņu, par butēm nemaz nerunājot! :)
Un - tici vai nē, man šoreiz nebija līdzi NEKĀ no rokdarbiem vai tam vajadzīgā - ne dzija, ne adatas, ne griežami vai izšujami audumi, ne pat klade zīmēšanai un pierastiem, ja nu kas ienāk prātā... Toties man līdzi bija fotoaparāts!
Pie jūras laiks bija ideāls - 18. novembrim noteikti - silts, jūrā nelieli viļņi, vējš pavisam lēns.
Kamēr dienas vidū pati labākā gaisma, dažas stundas nostaigāju uz abām pusēm no apmešanās vietas un fotografēju jūru, akmeņus, dzintarus, jūrā ietekošu, burbuļojošu upīti, makšķerniekus un vienkārši tāpat klausījos viļņos, elpoju.
Bija valsts neatkarības pasludināšanas diena un es pa brīdim aizdomājos par tiem cilvēkiem, kas šeit, Ziemupē copēja butes - lielākā daļa, kā vēlāk izrādījās, atbraukusi tālo gabalu no Rīgas.
Domāju par cilvēkiem, kuri mājās gatavojas svētkiem, un par tiem, kuri ir aizbraukuši no Latvijas un par mūsu dabas skaistumu.
Šie svētki man noteikti paliks atmiņā ilgāku laiku, nekā tie, kuros tikai apmeklēju svinīgu koncertu. Atcerēšos šo manu piederības izjūtu savai dzimtajai zemei Latvijai - it kā būt dziļi, dziļi tajā iekšā...
Un vēl mani aizkustinājs uz informatīvā stenda izlasītais stāsts par kuģi Maskava - par kuģa bojāeju un uz tā dienējošo jūrnieku likteņiem. Šiem jūrniekiem par godu jūras krastā šajā vasarā atklāts piemiņas krusts.

Un 18. novembra brauciens uz Ziemupi noslēdzās ar 32 butēm, no kurām apmēram trešdaļa bija manis izvilktas! :)

3 komentāri:

  1. Man ļoti patīk foto kolāža. Dzintaru caurspīdīgums burvīgs!

    AtbildētDzēst
  2. Šajā reizē mazo dzintaru bija diezgan daudz - pārsvarā visi atradās brūnajās jūraszālēs un uz tumšā fona skaisti izcēlās!
    Kādus gadus atpakaļ, kad darbojos ar linu, mazos dzintara krikumiņus liku mazos linu maisiņos - tad Liepājā pie Ziemeļu mola stundām rakos pa jūraszāļu (lasīt-mēslu) čupām :), kas tieši pie mola - tur, ja palaimējās, dzintariņu bija TIK daudz - laikam viņi saķeras šajās zālēs kā pinekļos un tad izskalojas krastā.

    AtbildētDzēst
  3. Interesanti! Par dzintariņiem nezināju, ka tie vēl tiešām tādā veidā ir atrodami.

    AtbildētDzēst