trešdiena, 2009. gada 30. decembris

Kā viss sākās

Stāsts par manu nokļūšanu rokdarbu pasaulē ir pavisam vienkāršs - viss sākās bērnībā – daudz laika pavadīju ar vecmammu, kura bieži adīja zeķes. Kad man palika divpadsmit, vecmammas vairs nebija, bet adīšana palika. Arī mana mamma šo to rokdarbu laukā ir darījusi – darbojusies ar ādu, batikojusi, šuvusi. Atceros, ka skolas laikā mamma adīja zeķes taisnos gabalus – stulmu un pēdas daļu, bet es papēdi, jo mammai nez kāpēc nesanāca.

Skolā man patika mājturība, piedalījos olimpiādēs, darbojos pulciņā. Regulāri uztapināju kādu apģērba gabalu, ar kuru pārsteidzu citus, bet vienlaikus ar to biju baltais zvirbulis. Bija pat tādi kuriozi, ka manis pašas drēbes tikušas uzskatītas par kādām dārgām, no nezināmiem veikaliem. Šobrīd tas gan izraisa smaidu, jo visu gatavoju savām rokām, ar savām idejām. Adīju no vienkāršām dzijām vai pāršuvu kādu mammas apģērbu. Zīmīgi, ka adītie apģērbi visbiežāk pēc sašūšanas tika uzvilkti un tūlīt izārdīti, jo man nepatika.

Kamēr studēju, rokdarbiem neatlika laika. Arī pāris gadus pēc tam tā īsti nesanāca pievērsties kādiem darbiņiem. Atsāku adīt un tamborēt, gaidot vecāko meitu – gatavoju lietas viņas pūriņam. Šajā laikā satiku sev joprojām ļoti svarīgu cilvēku, kurš mani kopā ar maniem darbiem izveda pasaulē – lai manis radītais priecētu ne tikai manu ģimeni. Iesākumā tā bija floristika, tad dabas materiālu glezniņas nomainīja apzīmēts linu audums un stikls, tamborētas un adītas sedziņas bērniem, mezgloti un šūti, arī izšūti nieki.

Man ir svarīgi, ka lieta ir ne tikai skaista, bet arī praktiska – gan pēc būtības, gan ērti lietojama. Saviem darbiem cenšos izmantot dabiskus materiālus - vilnu, kokvilnu, linu. Kad šuvu linu maisiņus, tos rotāju ar dzintaru un koku – puļķīšus braucu lasīt gan uz Saulkrastiem, gan Liepāju. Daudz laika esmu pavadījusi, krāsojot dzijas ar dabas materiāliem. Dabiskie materiāli harmoniskāk iederas apkārtējā vidē, turklāt - pēc kalpošanas beigām veiksmīgi atgriežas dabā.

Joprojām mans sapnis ir sava istabiņa pašas mājā, kurā pie sienām smaržīgos koka plauktos un kastītēs sagultu visas manas lietiņas – audumu gabali un gabaliņi, dziju kamoli, kastes un kastītes ar lentām, diegiem un pogām, no augšējā plaukta manam darbam sekotu gatavās rotaļlietas un uz āķīšiem glīti karātos dažādas auduma tašiņas.

Man patīk, ja varu nesteidzīgi aplūkot un pārkārtot savus materiālus, veidot ko jaunu, ļaujoties domu lidojumam. Tā darbojoties, laikam ejot, esmu zaudējusi to milzīgo stresa piedevu, kura ikdienā nonāk cilvēkos no apkārtējas pasaules. Mans atklājums ir bezgala vienkāršs un visiem zināms – lietas, kuras mums patīk, dara mūs laimīgus. Man ir prieks par tiem cilvēkiem, kuri atrod šo savu lietu – iespējams, dažreiz tas prasa drosmi, dažreiz visas līdzšinējās dzīves pārkārtošanu, bet tas ir ceļš uz pilnvērtīgu dzīvi un no tā nevajag baidīties. Ja rodas šaubas, tas nedos ne mirkli prieka.

Lai Tev izdodas atrast savu lietu!


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru