piektdiena, 2016. gada 21. oktobris

35 lappuses

Kādu dienu ieskatījos garamantas.lv, varbūt kas interesants aplūkojams un varbūt pat paņemtu ko atšifrēšanai. Bet pavisam drīz es izgāju no šīs lapas un paņēmu rokās kādu īstu - ne virtuālu, manis atrastu šifrējamu lietu. Nelielu, glītā rokrakstā, šķiet, ar tinti rakstītu - dziesmu kladīti. Tajā ir numurētas lapas un arī dziesmām ir numuri, kas liek secināt, ka pirms man rokās esošajām dziesmām, ir vēl vairāk kā simts ierakstu vienību. Pirmais ieraksts ir ar 106. numuru un kladītes lapas numurs 151. Cik aizpildīta kladīte bijusi pēc tām, nav zināms. Man ir 35 lappuses - tā teikt - apmēram ap vidu.

Tā acīmredzot, bija neparasta diena, jo sēžot ar mazo dziesmu grāmatiņu rokā, kuru es tik ilgi esmu glabājusi un pa laikam pārskatījusi - man iešāvās prātā kāda doma, par kuras patiesumu es tomēr nekad neuzzināšu.
Stāsts.
Minētā kladīte pie manis glabājas apmēram divdesmit gadus, kad to no Vilīšu māju bēniņiem paņēmu, kad tur spēlējamies kopā ar tur dzīvot atnākušajiem jaunajiem bērniem Ilzi un Mārtiņu. Bēniņos biju tikai vienu reizi un neatceros neko citu no tā, kas tur atradās. Biju tikai dzirdējusi spilgto nostāstu par senatnē tur notikušu skrodera slepkavību viņa mazajā bēniņos izbūvētajā kambarītī - tas it kā bijis pirmais tāda veida krimāla rakstura pārkāpums Jaunpils apkārtnē.

Vilīšu mājās neilgu laiku dzīvoja mana vecāmamma. To, ka vecmammai bijušas kladītes ar dziesmām, kuras viņa ņēmusi līdzi arī kara ceļos ejot, es, vēl maza būdama - uzzināju no vecāsmammas vecākā dēla. Kā tas dažreiz interesanti ar šādām lietām iegadās, viņš bija no tiem, kas runā tikai noteiktā brīdī un kondīcijā un man ir paveicies, uzzinot šo faktu pēc tā būtības vien.

Jā, dziedāja vecāmamma visai daudz un man no bērnu dienām ne-mīļākā dziesma, pie kuras es vienmēr sāku raudāt un lūdzu nedziedāt - Tec(Tek), saulīte, tecēdama, bet tieši šo viņa dziedāja ļoti bieži.

Mana doma likās visai ticama un neticama vienlaikus. Cik tas būtu brīnišķīgi, ja atrastu vecāsmammas klades! Visdrīzāk, šo, manu kladīti nav rakstījusi viņa. To secinu pēc viņas rakstības prasmes, kuras bija visai vājas, turklāt, viņas rokraksts ir saglabājies dažās grāmatās, kurās viņa atzīmējusi sadzīves lietas un tas nav līdzīgs tam, kas redzams pierakstītajās dziesmās. Kaut gan - es nekad vairs neatmetīšu domu, ka tās varēja viņai piederēt ar cita, prasmīgāka rakstītāja roku piepildītas un nezināmā ceļā nonākušas, tur - Vilīšu mājas bēniņos.

Nolēmu rast iespēju tikt mājas bēniņos vēlreiz un man tas izdevās jau pēc dažām dienām - devos savdabīgā ekspedīcijā uz Vilīšu mājām un aprunājos arī ar tuvumā dzīvojošajiem, kas šo to zināja pastāstīt. Uzzināju gan par šīm mājām, kurās iemūrēts akmens ar 1890. gadskaitli un savulaik redzētu karti, kurā pie mājām piekļāvusies zeme gandrīz 100 ha platībā,


gan sīkāk par skroderi un viņa dzīves beigām, gan, protams - par kladi.

Izrādījās, ka kladīte varētu būt pie manis mazliet ilgāk par manis izskaitļotajiem divdesmit gadiem. Tajā laikā, kad mēs spēlējāmies šajā sētā, tās saimnieks Uldis vēl bija jauns, darboties varošs un jauniegūto, bet veco māju remontēja, atjaunoja, iekārtoja. Sarunas laikā viņš atklāja, ka šajā rudenī palikuši 20 gadi, kopš viņa dzīve pilnībā izmainījās līdz ar zaudēto spēju staigāt un kopā ar to mainījās arī māju stāsts.

Māju saimnieks un arī citi bēniņos nav bijuši ilgus gadus, jo nav bijusi tāda nepieciešamība. Tas ir lielisks rādītājs, ka tur nav lieku mantu. Ulda bažas par nekārtību un "nekas nav darīts" bija tikai pozitīvs moments, turklāt viņš teicās redzējis melnu kladi. Tas deva lielisku lādiņu meklējumiem! Bēniņos nebija nekā īpaša, tie nebija aizkrāmēti vai piegružoti. Vienkārši, veci bēniņi. Interesants likās griestu siltinājums - ar dažādiem materiāliem - izdedži, smiltis, skaidas, siens un tomātu laksti kārtās.

Kladīti es pēc vairāku stundu ilgiem meklējumiem neatradu - pat nevienu izplīsušu lapiņu. Bet esmu priecīga par citām senāku laiku liecībām. Varbūt vēl kādreiz, iztīrot šos bēniņus, siltinājumā atradīsies kas interesants un, cerams - es būšu klāt! Paldies Uldim par uzņemšanu!

Tas liekas patiesi jauki un vērtīgi, ja 12-13 gadu vecumā cilvēkam interesē lietas, pie kurām var atgriezties pēc daudziem gadiem un tās izceļot gaismā, atklājas tik daudz nozīmīgu detaļu un sev - dažādu atmiņu, faktu un pārdomu. Man lepnums pašai par sevi - toreizējo izvēli paķert to sadzeltējušo lapu kopu.

Patreiz šifrēju kladītes tekstu un dažās zināmās dziesmās atrodu citus vārdus un katrs no tādiem atklājumiem liekas kā piedzīvojums.

Par pārējām lietām, kuras atradu un apkārtnes vēstures notikumiem, kurus uzzināju no šīs savdabīgās eksedīcijas - stāstīšu citā reizē.

ceturtdiena, 2016. gada 20. oktobris

Vistu portreti

Vēl, šķiet, pavisam nesen gribēju nopietnāk atgriezties pie izšūšanas. Un man izdevās - ar portretu tašām!

Vienai no jaunākajiem izšuvumiem ar mūsmāju vistu saimes pārstāvjiem visā savā godībā. 

Gailis

Vistiņa Zālīte.

pirmdiena, 2016. gada 17. oktobris

Lietu otrā dzīve. Zvirbuļlāde

Nesen stāstīju par virtuves skapīti, kuru attīrīju no krāsu kārtām. Tīrīšanu - vairāk gan mazgāšanas veidā - pārdzīvoja arī smaga koka lāde, kurai sev zināmu iemeslu dēļ devām vārdu Zvirbuļlāde.

Sākotnēji, kad to ieguvu, lāde izskatījās šādi.


Kādā brīdī tiešām varētu šķist, ka nekur citur kā ugunij tā vairs nav derīga.
Šī ir vienīgā bilde, kurā tā redzama tāda, kādu to ieguvu - vēl aplipusi ar makten daudz zirnekļu tīkliem un bezgala noputējusi, atlauzītām metāla kalumu detaļām.

Garāžā to atvērtu žāvējām un vēdinājām vairāk kā pusgadu. Atnākot siltajam laikam, lāde tika iznesta ārā, lai ilgā attīrīšanas kūrē varētu saprast tās īsto krāsu un stāvokli. 


Lāde tika mitrināta, lai atmiekšķētu netīrumus - virsma bija tāda kā taukaina. Nomazgātās vietas stipri atšķiras. 




Lādē, kā tas bieži bijis ar šiem priešmetiem -, iespējams, glabāti milti. Iekšpuse bija jāberž visilgāk, jo iepriekš šeit  noteikti izlijis kāds šķidrums, kas pabojājis lādes dibenu un nenoliedzami, devis arī īpašu smaržu. Mērcējam un mazgājam, tad skalojam un - mērcējam, mazgājam, skalojam. Stundām. Seko vēdināšana un žāvēšana.


Vēlāk sekoja metāla detaļu attīrīšanas darbi. Rūsas kārta bija pamatīga. 



Lādes galos, kurus rotā bultveida metāla dekorējums, kādreiz noteikti bijuši citi dekoratīvie elementi, visdrīzāk kalti, tāpat kā pārējās detaļas - tas bija redzams pēc tikko manāmiem nospiedumiem, kas atklājās lādes mazgāšanas laikā vāka virspusē. Cinkotie gali uzlikti vēlāk, visai vienkāršā veidā. 

Tā kā dzīves ceļos lādei ir zudusi atslēga, atstājot tikai tās vietu,


nolēmām to neatstāt tukšu, bet aizpildīt ar tērauda elementu.
Protams, par attiecīgu samaksu atslēgu varētu pasūtīt kalējam, lai lāde atgūtu daļu sava spožuma un vērtības. Par attiecīgu samaksu priekšmetu var restaurēt pie diplomēta speciālista; cītīgi meklējot, var atjaunošanai atrast un iegādāties tā paša vecuma un veida materiālus, galu galā - par attiecīgu samaksu iespējams pasūtīt jaunu lādi.
Ja nu reiz tā nonākusi manā ceļā, savu iespēju robežās atjaunošanas darbus veicu pati - un šeit parādās lieta, kuru par attiecīgu samaksu nenopirkt - mans lietas stāsts!


Zvirbuļlāde nu ir gatava lietošanai - tajā patreiz glabājas Pāces vilnas farbrikas krāsainā dzija. :)

ceturtdiena, 2016. gada 13. oktobris

Lietu otrā dzīve. Virtuves skapītis

Pirms gada - no Kurzemes puses - kādām vecām mājām, kuras tikušas pie jauniem saimniekiem, pie manis nonāca šāds skapītis. Tas ir vienkāršs koka skapis ar finiera durtiņām;  acīmredzot, kādreiz izmantots virtuvē. 
Pilnīgi iespējams, ka kļūdos, bet skapītis varētu būt pēckara mēbele - iespējams - 50. tie gadi.
Krāsots baltā un patinas tonī. 


Atvilkne ar metāla rokturīti.


Un puļķītis durtiņu noturēšanai aizvērtā stāvoklī - to man patika tīrīt visvairāk - mazs un svarīgs elements, interesantas formas.



Slēdzene ar mēlīti atvēršanai - slēdzene gan tikai dekoratīva - atslēgas caurums nav ticis izveidots.

 

Glabāju skapīti, līdz pienāca tā kārta atjaunot - dot iespēju kalpot, būt noderīgam un iederīgam vēl kādu laiku.

Kad sāku to tīrīt, atklājās, ka sākotnēji viss skapītis bijis zilā tonī. Kopā bija piecas krāsu kārtas - divi baltas krāsas toņi un trīs zili, kaut vietām likās manām arī ceturto - košāku un daudz plānāku par pārējām.


Dienu pēc dienas, brīvajā laikā krāsa mehāniski tiek ņemta nost. Pamatam izmantota vismaz divu veidu koksne, iespējams, ka atvilkne ir vēl no kāda cita koka; durtiņām - biezs finieris.



 Tāds ir skapīša tīrīšanas atlikums.


Lielums ir notīrīts, tālāk seko smalkās pulēšanas darbi ar roku.

Atvilknes tīrīšana bija visai sarežģīta - tai ir dekoratīva, vairāku rievu maliņa, krāsu kārtas ieēdušas rieviņās un pašā kokā, turklāt, pati koksne visai mīksta, iespējams - lietošanas laikā kļūstot arī eļļaina. Zilās krāsas krikumi palikuši - vienlaikus liecinot par skapīša vēsturi; un to nu nav iespējams atņemt nekādā veidā un tas arī nav nepieciešams.




Esi sveicināts jaunajās mājās!

pirmdiena, 2016. gada 10. oktobris

Rudens abpus Gaujas

Šobrīd Rudens rāda ko nu māk - pūst un svilpt, klusi grabināt smalku lietu un gāzt ar šalti. Un skaisti krāsot. 
Lai gan svētdien mūspusē lija jau no paša rīta, devos ārā no mājas, lai pēc ilgāka laika paskatītos Siguldu un Turaidu. Pusceļā lija arvien stiprāk, bet tad, redzot manu neatlaidību un varbūt - pat vienaldzību, jo svarīgs ir apģērbs, nevis laika apstākļi - pārstāja pilināt.

Tālumā, nedaudz dūmakaina rudens dzestruma ieskauta, arvien slejas Turaidas pils.


Kāpjam gaisa vagoniņā un laižam uz otru krastu!


Tilts pār Gauju tiek remontēts un pavisam drīz skats no augšas būs vēl skaistāks.



Latvijas dabā IR krāsas! Tik daudz zaļu, dzeltenu, sarkanu, pelēku un brūnu toņu!





No Gaujas otra krasta.


Turaidas pils.



Viena no, iespējams, divdesmit ārējām krāsnīm pils apsildīšanai. Man, praktiski domājošam cilvēkam, skatoties uz šādu veidojumu, ir skaidri saprotama tā laika kurinātāja nozīme. Pils ir liela, malkas vajadzīgs daudz. Un kādas tad bija ziemas! - ar pamatīgu sniegu, vēju. Kādam taču bija jārok ejas no vienas krāsns pie otras un tās nepārtraukti jāuzmana - lai kungiem silti. Iespējams, ka pretēji amata nosaukumam kurinātājs pats bijis visai nosalis uzturoties āra apstākļos, bet, iespējams, gluži pretēji - skraidot darbos - iesilis un laimīgs.


Cietums. 


Kādā no vairākām pils kompleksa vēsturisko liecību apskates telpām izveidota pieņemšanas vieta tā laika pils saimniekam, iespējams, arhibīskapam; tā teikt - birojs. Šajā telpā virs neliela lūgšanu altāra atrodas arī cilnis ar Bībelisku sižetu, kurā mani piesaistīja attēloto cilvēku sejas. Pārsteidzošs fakts, ko šoreiz atklāju par kādu vēsturisku lietu, bija darbinieces atbilde uz manu jautājumu par ciļņa vecumu un izcelsmi - Tas ir no Raunas baznīcas... Nuuu... Raunas baznīca ir ļoti veca no tā laika arī tas ir
  





Sava veida vēsturiskās liecības teju uz katra ķieģeļa.


Uz palodzes, citās pils teritorijā esošajās ēkās kā senos laikos zied pelargonijas.


 Un vagoniņš stundu pēc stundas slīd pāri Gaujai, lai vestu rādīt tās rudeni abos krastos.


Turaidā un Siguldā patiešām var baudīt rudens skaistumu - krāsas it visur!