sestdiena, 2016. gada 20. augusts

Sēņojot Kurzemē

Tik ierasti ir pavadīt ļoti daudz laika ārā - dārzā, laukā, mežā, pie ūdeņiem. Tik daudz ko redzēt, dzirdēt, sajust! 

Pēdējais mēnesis bijis gana bagāts lietiem, tad nu cilvēks dodas sēņot. Nodarbe patīkama un vērojot apkārtni, var saskatīt daudz vairāk par sēnēm - putnus, rāpuļus, kukaiņus un arī pa kādam neredzētam augam un dabas veidotam brīnumam.

Mans pēdējais sēņu brauciens Kurzemē.

Majestātiskas.



 Sīkas.



Spilgtas.
 Bariņos.



Cīnītājas.




 Pavisam neēdamās.



Burvīgas no jebkura skatu punkta.



Un citādi skaistas!




Draudzīgas.










Manā groziņā. :)



Un - vai tie būtu kādi noburtie ceļinieki?

pirmdiena, 2016. gada 1. augusts

Svītraini Maciņi

Bija nepieciešāmība pēc auduma maciņa, kurā ielikt citos makos neiedabūjamas lietas, kuras tomēr nepieciešams ņemt līdzi ikdienā. Izgatavoju auduma maciņu. Tad vēl vienu, tad vēl vienu, tad vēl.

Tapa arī vairāki, izmantojot brunčauduma atgriezumus.

Jaunpils.

Struteles.

Nezināms.


Par šo bija variants par Vidzemes pusi, tomēr tas vismaz pagaidām paliek nezināms. Jautāju Senās klēts speciālistiem - viņu krājumā šāda veida svītrojums nav zināms, lai to droši varētu saistīt ar konkrētu vietu. Iespējams, ka radoša, skaista jaunrade.

piektdiena, 2016. gada 29. jūlijs

Brunčauduma adatu spilventiņš

Jaunpils amatu mājai tapušas jaunas lietas - ar Jaunpils un Struteles brunčaudumu.

Struteles košums.



Jaunpils svītras.


 

Lieku lietā pat vismazākos brunču auduma atgriezumus, jo katram ieaustajam diegam ir liela vērtība.

ceturtdiena, 2016. gada 28. jūlijs

Sēņojot

Es redzēju, tev, Jāniti
Rīgā božu galiņā, 
Desu spannis rociņā, 
Sēņu virkne pakaļā.


Šogad viss steidzas - sākušas jau augt rudens sēnes - alksnenes, krimildes, eglenes, cūcenes, rudmieses.

Vēl jau ir tas pants - 
Kas kait sēņu māmiņai, 
Tai meitiņas drīz uzauga: 
Piektdien dzima, pussvēt auga, 
Svētdien jāja precinieki.

Šīs baravikas laikam tikušas vecmeitu kārtā -  precinieki pa citiem ceļiem aizjājuši.





Lai pilni grozi!

svētdiena, 2016. gada 24. jūlijs

Jūlīte + Fricis

Mūsu desmit vistu saime pēc ziemošanas tika pārdalīta uz pusēm. Tad, lai abās mājās putnu pulks būtu kuplāks, tika iegādātas citas, jaunas vistiņas, kuras drīz vien sarada ar pieaugušajām un jau pirms Jāņiem sāka dēt. Kāda no jaunajām raibītēm drīz pēc tam sadomāja perēt un, tā kā viss notika jūlijā - tika pie vārda Jūlīte.

Gan jau kāds atceras - rudenī stāstīju par pagājušā gada īpašo cāli Frici. Putns bezgala interesants - ar neparastu ierašanās stāstu, kas vēlāk kļuva vēl pārsteidzošāks. 
Fricis ziemoja pie mammas un ar katru dienu kļuva citādāks. Dējamā kastē sēdēja arvien, tomēr sāka biežāk dziedāt neparastā balsī. Uz pavasara pusi tam intensīvi sāka augt pieši, sekste un kuplāka aste. Arvien vairāk mūsu lielā vista sāka līdzināties gailim. Un dziesma arvien skaļāka un vīrišķīgāka. Fricis, kas ļoti bija pieradis pie cilvēka klātbūtnes, kļuva par mājas sargu, kas, gluži kā uzticīgs suns, staigāja pakaļ saimiekam un kad vien varēja, šmauca istabā. Pie darbiem šis stāvēja klāt un tuvu klāt stāvot, cieši vēroja kā urbjams, kaļams un griežams. Un pa laikam pazuda - izrādās, bija izveidojis sev jauku, saules apspīdētu dobumu - ligzdiņu, kurā siltās dienās purpinādamas gulēja.
Ikvienam mājas viesim, vismaz sastopoties pirmo reizi, radīja izbrīnu, jo no mašīnas izkāpt nevarēja - Fricis izpleš spārnus, sit tos pret zemi, pats klakšķina un grozās kā tītars un dažam labam pat tika tas gods - knābiens kājā. Daži gailim brīdinoši noteica, ka šitādam sargam alga būs paša zupa! 
Tādi joki ar Frici. Šobrīd Fricis ir deviņu vistu vīrs, dējamā kastē nu vairs nesēž, skaļi dzied un pa pagalmu vairs nestaigā, jo gana plašajā vistu mājā ir daudz darba. Un ir skaidrs, ka kļūstot par vīru, beidzot atradis savu būtību!

Tā nu pieminētās Jūlītes perējamā vietā ielikām 11 olas, kurās būtu jābūt Friča bērniem. Divas dienas pirms laika, aizejot apraudzīt vistu - dzirdu, ka kastē kaut kas pīkst. Nocēlu vistiņu, lai paskatītos - dažām olām ir caurumiņi! Process bija sācies.


Kad jau bija izšķīlušies četri cālīši, konstatējām, ka trūkst divu olu. Parasti vistai perēšanai liek 10-12 olas. Mūsējā ir jauna, ne tik drukna, likām vienpadsmit. Acīmredzot, viņa pati noteica savu limitu un divas šo trīs nedēļu laikā nemanāmi notiesāja.
Tagad mūsmājās ir seši pūkaini kamolīši.