ceturtdiena, 2017. gada 20. jūlijs

Zila rozīne lauku kūkā

Cik sen šeit nav būts un rakstīts! 
Jau ierasts, ka vainojam ātri skrejošo laiku, bet ir arī citas lietas, kas pārņem un pilda dzīves dienas. Pildījumi mēdz būt dažādi - gaisīgi un trekni. Vai galīgi bez satura. Tā nu meklējam un baudām. Kādā brīdī ielecu feisbukā, jo sabiedrības spiediens dara savu - neesi tur, neesi vispār. Tā gan gluži nav - tāpat kā ar citām lietām, kādu laiku lietojot, saproti, kur spiež un kādu pogu vēl vajadzētu tam un šim aparātam, lai tas tev patiešām labi kalpotu. 
Jā, dažos no sociālajiem tīkliem viss izdarāms ātri un ērti, tomēr man patiešām pietrūkst šī, kaut vienkāršā, dizaina, teksta izkārtošanas prieka un procesa kā tāda. Pietrūkst arī brīvības un tukšās telpas, rakstot kaut pāris teikumu garu ziņu - bez uznirstošajām ziņām un citiem ķimeriņiem, kas ieliek rāmī, apcērt domu un teikumu labākajā vietā - kad esi sācis lasīt, saņēmis intrigu un ievilcis elpu, lai uzzinātu par to zilo rozīni Zelmas tantes gardajā lauku kūkā. :) Pie malas filosofēšanu!

Šī vasara ir tieši tik laba, lai mēs no tā kaut ko mācītos un novērtētu citas, kuras bijušas sutīgas un karstas un, līdzīgi kā šī ar mazu saules devu, tracinājušas tikpat ļoti ar pārmērīgu siltumu vai trakiem negaisiem.
Visam ritot savu gaitu, jau klāt jūlijs un pamazām var gatavoties garajam vēsuma periodam. Gatavoju zaļumus ziemai.


Daudzveidīgā kombinācijā liek visus zaļumu un garšaugus, kas garšo un atrodami dārzā vai iegādes vietā. Par pamatu izmanto kādu vienu, iecienītu, pārējos - nelielās devās, Dilles, selerijas, lociņi, majorāns, timiāns, rozmarīns, pētersīļi, lupstājs, kinza un vēl citas labas lietas.



Var gatavot vairākas kombinācijas dažādam pielietojumam. Saldējami gan ar eļļu, gan ūdeni, ko pārlej zaļumiem kārtīgi piepildītās formiņās.


Sasaldētos gabaliņus var pārlikt lielākā trauciņā vai maisiņā ērtai un ātrai paņemšanai.

ceturtdiena, 2017. gada 26. janvāris

Kad sūna rotā un silda

Sūnaini zaļi cimdi no Pāces vilnas fabrikas brīnišķīgās, krāsainās dzijas.

Gluži tāpat, kā samtaina, zaļa sūna rotā un silda akmeni, šie cimdi silda rokas, kad tajās kniebj Ziemas pavadonis Lausks.







Lai jums silti!

pirmdiena, 2017. gada 2. janvāris

Ar māju sajūtu sirdī!

Lai radošs un veiksmīgs Jaunais gads!

Šā gada pirmais ieraksts visnotaļ patriotisks - zeķes no Pāces vilnas fabrikas ražotās dzijas. 
Siltām kājām. 
Silda, kamēr nākas būt tālu prom no ģimenes un draugiem, prom no mājām. 
Domās taču vienmēr esam šeit - mūsu Latvijā!











Ar māju sajūtu sirdī arī šajā gadā!

pirmdiena, 2016. gada 12. decembris

Gaiļi no SiStro saimes

Ai, cik strauji šurp skrien gada beigas! Līdzīgi citiem, manas pēdējā laika aktivitātes ir dāvanu gatavošana - ne tikai savējiem, bet arī daudziem nezināmiem dāvanu saņēmējiem. Līdzīgi kā citos gados, esmu viens no Salatēta darbīgajiem rūķiem. :)

Nākošais, 2017., ir Gaiļa gads - tad nu tieši šis ir gaiļu tapšanas laiks. Daudziem maziem, un gan jau arī kādam lielam cilvēkbērnam no dāvanu maisa rokās nonāks priecīgs un drošs pavadonis cauri zināmām un vēl neatklātām dzīves takām - SiStro gailis.



Krāsainie mini spilventiņi - gailīši!




piektdiena, 2016. gada 21. oktobris

35 lappuses

Kādu dienu ieskatījos garamantas.lv, varbūt kas interesants aplūkojams un varbūt pat paņemtu ko atšifrēšanai. Bet pavisam drīz es izgāju no šīs lapas un paņēmu rokās kādu īstu - ne virtuālu, manis atrastu šifrējamu lietu. Nelielu, glītā rokrakstā, šķiet, ar tinti rakstītu - dziesmu kladīti. Tajā ir numurētas lapas un arī dziesmām ir numuri, kas liek secināt, ka pirms man rokās esošajām dziesmām, ir vēl vairāk kā simts ierakstu vienību. Pirmais ieraksts ir ar 106. numuru un kladītes lapas numurs 151. Cik aizpildīta kladīte bijusi pēc tām, nav zināms. Man ir 35 lappuses - tā teikt - apmēram ap vidu.

Tā acīmredzot, bija neparasta diena, jo sēžot ar mazo dziesmu grāmatiņu rokā, kuru es tik ilgi esmu glabājusi un pa laikam pārskatījusi - man iešāvās prātā kāda doma, par kuras patiesumu es tomēr nekad neuzzināšu.
Stāsts.
Minētā kladīte pie manis glabājas apmēram divdesmit gadus, kad to no Vilīšu māju bēniņiem paņēmu, kad tur spēlējamies kopā ar tur dzīvot atnākušajiem jaunajiem bērniem Ilzi un Mārtiņu. Bēniņos biju tikai vienu reizi un neatceros neko citu no tā, kas tur atradās. Biju tikai dzirdējusi spilgto nostāstu par senatnē tur notikušu skrodera slepkavību viņa mazajā bēniņos izbūvētajā kambarītī - tas it kā bijis pirmais tāda veida krimāla rakstura pārkāpums Jaunpils apkārtnē.

Vilīšu mājās neilgu laiku dzīvoja mana vecāmamma. To, ka vecmammai bijušas kladītes ar dziesmām, kuras viņa ņēmusi līdzi arī kara ceļos ejot, es, vēl maza būdama - uzzināju no vecāsmammas vecākā dēla. Kā tas dažreiz interesanti ar šādām lietām iegadās, viņš bija no tiem, kas runā tikai noteiktā brīdī un kondīcijā un man ir paveicies, uzzinot šo faktu pēc tā būtības vien.

Jā, dziedāja vecāmamma visai daudz un man no bērnu dienām ne-mīļākā dziesma, pie kuras es vienmēr sāku raudāt un lūdzu nedziedāt - Tec(Tek), saulīte, tecēdama, bet tieši šo viņa dziedāja ļoti bieži.

Mana doma likās visai ticama un neticama vienlaikus. Cik tas būtu brīnišķīgi, ja atrastu vecāsmammas klades! Visdrīzāk, šo, manu kladīti nav rakstījusi viņa. To secinu pēc viņas rakstības prasmes, kuras bija visai vājas, turklāt, viņas rokraksts ir saglabājies dažās grāmatās, kurās viņa atzīmējusi sadzīves lietas un tas nav līdzīgs tam, kas redzams pierakstītajās dziesmās. Kaut gan - es nekad vairs neatmetīšu domu, ka tās varēja viņai piederēt ar cita, prasmīgāka rakstītāja roku piepildītas un nezināmā ceļā nonākušas, tur - Vilīšu mājas bēniņos.

Nolēmu rast iespēju tikt mājas bēniņos vēlreiz un man tas izdevās jau pēc dažām dienām - devos savdabīgā ekspedīcijā uz Vilīšu mājām un aprunājos arī ar tuvumā dzīvojošajiem, kas šo to zināja pastāstīt. Uzzināju gan par šīm mājām, kurās iemūrēts akmens ar 1890. gadskaitli un savulaik redzētu karti, kurā pie mājām piekļāvusies zeme gandrīz 100 ha platībā,


gan sīkāk par skroderi un viņa dzīves beigām, gan, protams - par kladi.

Izrādījās, ka kladīte varētu būt pie manis mazliet ilgāk par manis izskaitļotajiem divdesmit gadiem. Tajā laikā, kad mēs spēlējāmies šajā sētā, tās saimnieks Uldis vēl bija jauns, darboties varošs un jauniegūto, bet veco māju remontēja, atjaunoja, iekārtoja. Sarunas laikā viņš atklāja, ka šajā rudenī palikuši 20 gadi, kopš viņa dzīve pilnībā izmainījās līdz ar zaudēto spēju staigāt un kopā ar to mainījās arī māju stāsts.

Māju saimnieks un arī citi bēniņos nav bijuši ilgus gadus, jo nav bijusi tāda nepieciešamība. Tas ir lielisks rādītājs, ka tur nav lieku mantu. Ulda bažas par nekārtību un "nekas nav darīts" bija tikai pozitīvs moments, turklāt viņš teicās redzējis melnu kladi. Tas deva lielisku lādiņu meklējumiem! Bēniņos nebija nekā īpaša, tie nebija aizkrāmēti vai piegružoti. Vienkārši, veci bēniņi. Interesants likās griestu siltinājums - ar dažādiem materiāliem - izdedži, smiltis, skaidas, siens un tomātu laksti kārtās.

Kladīti es pēc vairāku stundu ilgiem meklējumiem neatradu - pat nevienu izplīsušu lapiņu. Bet esmu priecīga par citām senāku laiku liecībām. Varbūt vēl kādreiz, iztīrot šos bēniņus, siltinājumā atradīsies kas interesants un, cerams - es būšu klāt! Paldies Uldim par uzņemšanu!

Tas liekas patiesi jauki un vērtīgi, ja 12-13 gadu vecumā cilvēkam interesē lietas, pie kurām var atgriezties pēc daudziem gadiem un tās izceļot gaismā, atklājas tik daudz nozīmīgu detaļu un sev - dažādu atmiņu, faktu un pārdomu. Man lepnums pašai par sevi - toreizējo izvēli paķert to sadzeltējušo lapu kopu.

Patreiz šifrēju kladītes tekstu un dažās zināmās dziesmās atrodu citus vārdus un katrs no tādiem atklājumiem liekas kā piedzīvojums.

Par pārējām lietām, kuras atradu un apkārtnes vēstures notikumiem, kurus uzzināju no šīs savdabīgās eksedīcijas - stāstīšu citā reizē.